Šis ir Džeimss Raizens.
Varbūt viņu atpazīstat
kā Pulicera balvu saņēmušu
The New York Times žurnālistu.
Ilgi pirms kāds zināja
Edvarda Snovdena vārdu
Raizens sarakstīja
grāmatu, kurā spīdoši atklāja,
ka ASV Nacionālā drošības aģentūra
pretlikumīgi noklausās telefonsarunas.
Bet grāmatā ir vēl kāda nodaļa,
kam ir varbūt pat tālejošāka ietekme.
Tajā viņš apraksta katastrofisku
ASV izlūkošanas operāciju,
kurā CIP Irānai burtiski nodeva
atombumbas rasējumus.
Ja tas izklausās pēc vājprāta,
izlasiet paši.
Tas ir neticams stāsts.
Bet ziniet, kam šī nodaļa nepatika?
ASV valdībai.
Gandrīz nākamos desmit gadus
pret Raizenu bija vērsta
ASV valdības izmeklēšana,
kurā prokurori pieprasīja viņam liecināt
pret kādu no saviem iespējamajiem avotiem.
Un pa šiem gadiem viņš kļuva par paraugu
tam, kā pēdējā laikā ASV valdība
vēršas pret ziņotājiem
un izspiego žurnālistus.
Konstitūcijas pirmais pants nosaka,
ka presei sabiedrības interesēs
ir tiesības publicēt slepenu informāciju.
Bet šīs tiesības nav iespējams izmantot,
ja mediji šādas ziņas nevar ievākt
un aizsargāt to drosmīgo
cilvēku identitāti,
kas viņiem tās sniedz.
Tāpēc, kad valdība klauvēja pie durvīm,
Raizens rīkojās tā, kā drosmīgi žurnālisti
jau ir darījuši pirms viņa
– viņš atteicās
un teica, ka labprātāk ies cietumā.
Tā nu no 2007. līdz 2015. gadam
Raizens dzīvoja draudu ēnā,
ka viņam būs jāiet cietumā.
Tas tā turpinājās līdz dažas dienas
pirms tiesas notika kas interesants.
Pēkšņi, pēc vairākiem gadiem, kuru laikā
valdība uzstāja uz šīs liecības svarīgumu,
tā atteicās no visām
savām prasībām pret Raizenu.
Izrādās, elektroniskās
izsekošanas laikmetā
bija palikušas ļoti maz vietu, kur
žurnālistiem un viņu avotiem paslēpties.
Tā vietā, lai nesekmīgi
mēģinātu piespiest Raizenu liecināt,
viņi varēja izmantot viņa digitālās
pēdas, kas liecināja viņa vietā.
Tā nu pilnīgā slepenībā
un bez viņa piekrišanas
prokurori ieguva
Raizena telefonsarunu ierakstus.
Viņi ieguva viņa e-pasta vēsturi,
finanšu un bankas informāciju,
kredītatskaites,
pat ceļojumu vēsturi
ar viņa veikto lidojumu sarakstu.
Un šo informāciju viņi izmantoja,
lai notiesātu Džefriju Sterlingu,
Raizena iespējamo avotu un CIP ziņotāju.
Diemžēl, šis ir tikai viens
no daudzajiem gadījumiem.
Prezidents Obama priekšvēlēšanu laikā
solīja aizsargāt ziņotājus,
bet tā vietā viņa valdības
Tieslietu ministrija ir apsūdzējusi vairāk
nekā visas iepriekšējās valdības kopā.
Redzat, kā tas var
izvērsties par problēmu,
it īpaši, ja valdība tik lielu daļu
tās darbību uzskata par slepenām.
Kopš 11. septembra tikpat kā visi
nozīmīgie sižeti par valsts drošību
tapuši, ziņotājiem sniedzot
informāciju žurnālistiem.
Tāpēc varam pieredzēt to,
ka prese nespēj veikt savu darbu,
ko it kā aizsargā konstitūcijas
pirmais pants,
jo valdība ir paplašinājusi
savas spējas visus izspiegot.
Bet gluži kā tehnoloģija ļāvusi valdībai
apiet žurnālistu tiesības,
arī prese var izmantot tehnoloģiju
pat labākai savu avotu
aizsargāšanai nekā iepriekš.
Tā var sākt ar to brīdi,
kad uzsāk ar viņiem sarunu,
nevis liecinieka tribīnē pēc notikušā.
Tagad ir tāda saziņas programmatūra,
kāda nebija pieejama laikā,
kad Raizens rakstīja savu grāmatu,
un tā daudz labāk spēj novērst
izspiegošanu nekā e-pasts vai telefons.
Piemēram, viens šāds rīks ir SecureDrop,
atvērtā pirmkoda sistēma ziņotāju
informācijas nodošanai,
ko sākotnēji radīja nelaiķis
interneta zvaigzne Ārons Švarcs
un tagad attīstīta
bezpeļņas organizācijā, kurā strādāju
– Freedom of the Press Foundation.
Tā vietā, lai sūtītu e-pasta vēstuli,
atverat ziņu organizācijas mājaslapu,
piemēram, šo The Washington Post.
Šeit var augšuplādēt dokumentu
vai nosūtīt informāciju
gluži kā jebkurā citā kontaktformulārā.
Tad tā šifrētā veidā
tiek saglabāta serverī,
kam piekļūt var tikai
attiecīgā ziņu organizācija.
Tādā veidā valdība vairs nevar
slepeni pieprasīt informāciju,
un lielākā daļa informācijas,
ko viņi pieprasītu,
nemaz nebūtu pieejama.
Bet SecureDrop ir tikai maza
mozaīkas daļiņa
preses brīvības
aizsargāšanai 21. gadsimtā.
Diemžēl valdības visā pasaulē
arvien attīsta jaunas mūs apdraudošas
izspiegošanas metodes.
Un mums jāturpina gādāt par to,
ka ziņot spēj ne tikai tādi
tehnoloģiski spēcīgi ziņotāji
kā Edvards Snovdens, kas ir daudz
paveicis netaisnību atklāšanā.
Tikpat svarīgi aizsargāt arī nākamo
ziņotāju par veterānu veselības aprūpi,
kas ziņo par pārpildītām slimnīcām,
vai nākamo vides speciālistu,
kas ceļ trauksmi par Flintas netīro ūdeni,
vai kādu Volstrītas darbinieku,
kas brīdina par nākamo finanšu krīzi.
Galu galā šie rīki nav radīti
tikai drosminiekiem un drosminiecēm,
kas ziņo par noziegumiem,
bet tie arī ir domāti, lai aizsargātu
mūsu visu konstitucionālās tiesības.
Paldies.
(Aplausi)