Šis ir Džeimss Raizens. Varbūt viņu atpazīstat kā Pulicera balvu saņēmušu The New York Times žurnālistu. Ilgi pirms kāds zināja Edvarda Snovdena vārdu Raizens sarakstīja grāmatu, kurā spīdoši atklāja, ka ASV Nacionālā drošības aģentūra pretlikumīgi noklausās telefonsarunas. Bet grāmatā ir vēl kāda nodaļa, kam ir varbūt pat tālejošāka ietekme. Tajā viņš apraksta katastrofisku ASV izlūkošanas operāciju, kurā CIP Irānai burtiski nodeva atombumbas rasējumus. Ja tas izklausās pēc vājprāta, izlasiet paši. Tas ir neticams stāsts. Bet ziniet, kam šī nodaļa nepatika? ASV valdībai. Gandrīz nākamos desmit gadus pret Raizenu bija vērsta ASV valdības izmeklēšana, kurā prokurori pieprasīja viņam liecināt pret kādu no saviem iespējamajiem avotiem. Un pa šiem gadiem viņš kļuva par paraugu tam, kā pēdējā laikā ASV valdība vēršas pret ziņotājiem un izspiego žurnālistus. Konstitūcijas pirmais pants nosaka, ka presei sabiedrības interesēs ir tiesības publicēt slepenu informāciju. Bet šīs tiesības nav iespējams izmantot, ja mediji šādas ziņas nevar ievākt un aizsargāt to drosmīgo cilvēku identitāti, kas viņiem tās sniedz. Tāpēc, kad valdība klauvēja pie durvīm, Raizens rīkojās tā, kā drosmīgi žurnālisti jau ir darījuši pirms viņa – viņš atteicās un teica, ka labprātāk ies cietumā. Tā nu no 2007. līdz 2015. gadam Raizens dzīvoja draudu ēnā, ka viņam būs jāiet cietumā. Tas tā turpinājās līdz dažas dienas pirms tiesas notika kas interesants. Pēkšņi, pēc vairākiem gadiem, kuru laikā valdība uzstāja uz šīs liecības svarīgumu, tā atteicās no visām savām prasībām pret Raizenu. Izrādās, elektroniskās izsekošanas laikmetā bija palikušas ļoti maz vietu, kur žurnālistiem un viņu avotiem paslēpties. Tā vietā, lai nesekmīgi mēģinātu piespiest Raizenu liecināt, viņi varēja izmantot viņa digitālās pēdas, kas liecināja viņa vietā. Tā nu pilnīgā slepenībā un bez viņa piekrišanas prokurori ieguva Raizena telefonsarunu ierakstus. Viņi ieguva viņa e-pasta vēsturi, finanšu un bankas informāciju, kredītatskaites, pat ceļojumu vēsturi ar viņa veikto lidojumu sarakstu. Un šo informāciju viņi izmantoja, lai notiesātu Džefriju Sterlingu, Raizena iespējamo avotu un CIP ziņotāju. Diemžēl, šis ir tikai viens no daudzajiem gadījumiem. Prezidents Obama priekšvēlēšanu laikā solīja aizsargāt ziņotājus, bet tā vietā viņa valdības Tieslietu ministrija ir apsūdzējusi vairāk nekā visas iepriekšējās valdības kopā. Redzat, kā tas var izvērsties par problēmu, it īpaši, ja valdība tik lielu daļu tās darbību uzskata par slepenām. Kopš 11. septembra tikpat kā visi nozīmīgie sižeti par valsts drošību tapuši, ziņotājiem sniedzot informāciju žurnālistiem. Tāpēc varam pieredzēt to, ka prese nespēj veikt savu darbu, ko it kā aizsargā konstitūcijas pirmais pants, jo valdība ir paplašinājusi savas spējas visus izspiegot. Bet gluži kā tehnoloģija ļāvusi valdībai apiet žurnālistu tiesības, arī prese var izmantot tehnoloģiju pat labākai savu avotu aizsargāšanai nekā iepriekš. Tā var sākt ar to brīdi, kad uzsāk ar viņiem sarunu, nevis liecinieka tribīnē pēc notikušā. Tagad ir tāda saziņas programmatūra, kāda nebija pieejama laikā, kad Raizens rakstīja savu grāmatu, un tā daudz labāk spēj novērst izspiegošanu nekā e-pasts vai telefons. Piemēram, viens šāds rīks ir SecureDrop, atvērtā pirmkoda sistēma ziņotāju informācijas nodošanai, ko sākotnēji radīja nelaiķis interneta zvaigzne Ārons Švarcs un tagad attīstīta bezpeļņas organizācijā, kurā strādāju – Freedom of the Press Foundation. Tā vietā, lai sūtītu e-pasta vēstuli, atverat ziņu organizācijas mājaslapu, piemēram, šo The Washington Post. Šeit var augšuplādēt dokumentu vai nosūtīt informāciju gluži kā jebkurā citā kontaktformulārā. Tad tā šifrētā veidā tiek saglabāta serverī, kam piekļūt var tikai attiecīgā ziņu organizācija. Tādā veidā valdība vairs nevar slepeni pieprasīt informāciju, un lielākā daļa informācijas, ko viņi pieprasītu, nemaz nebūtu pieejama. Bet SecureDrop ir tikai maza mozaīkas daļiņa preses brīvības aizsargāšanai 21. gadsimtā. Diemžēl valdības visā pasaulē arvien attīsta jaunas mūs apdraudošas izspiegošanas metodes. Un mums jāturpina gādāt par to, ka ziņot spēj ne tikai tādi tehnoloģiski spēcīgi ziņotāji kā Edvards Snovdens, kas ir daudz paveicis netaisnību atklāšanā. Tikpat svarīgi aizsargāt arī nākamo ziņotāju par veterānu veselības aprūpi, kas ziņo par pārpildītām slimnīcām, vai nākamo vides speciālistu, kas ceļ trauksmi par Flintas netīro ūdeni, vai kādu Volstrītas darbinieku, kas brīdina par nākamo finanšu krīzi. Galu galā šie rīki nav radīti tikai drosminiekiem un drosminiecēm, kas ziņo par noziegumiem, bet tie arī ir domāti, lai aizsargātu mūsu visu konstitucionālās tiesības. Paldies. (Aplausi)