Bībeles stāstā par Bābeles torni visi cilvēki reiz runājuši vienā valodā, līdz tie pēkšņi sašķēlušies daudzās grupās, kas nespēja viena otru saprast. Mēs īsti nezinām, vai šāda sākotnējā valoda kādreiz ir bijusi, taču zinām, ka tūkstošiem mūsdienās pastāvošo valodu ved atpakaļ pie daudz mazāka skaita. Tātad – kā mēs nonācām pie tik daudzām? Cilvēces migrācijas pirmssākumos pasaule bija daudz retāk apdzīvota. Cilvēku grupas, kam bija kopīga viena valoda un kultūra, bieži sadalījās mazākās ciltīs, kas devās dažādos virzienos jaunu medību lauku un auglīgas zemes meklējumos. Migrējot un apmetoties jaunās vietās, tie nošķīrās viens no otra un attīstījās atšķirīgi. Gadsimtiem ilga dzīvošana atšķirīgos apstākļos, atšķirīgi ēdieni un saskarsme ar atšķirīgiem kaimiņiem pārvērta līdzīgus dialektus ar izrunas un vārdu krājuma variācijām par krasi atšķirīgām valodām, kas turpināja attālināties, cilvēku skaitam pieaugot un tiem izplatoties arvien tālāk. Tāpat kā ģenealogi mūsdienu valodnieki mēģina šo procesu kartēt, izsekojot valodām iespējami tālā pagātnē līdz pat to kopīgajam sencim jeb pirmvalodai. Šādi radniecīgu valodu grupu sauc par valodu saimi, kurā var būt daudzi atzari un apakšsaimes. Kā mēs nosakām, vai valodas vispār ir radniecīgas? Vārdi, kas izklausās līdzīgi, neko daudz nepasaka. Tie var būt viltus radinieki vai tieši aizgūti termini, nevis cēlušies no kopīgas saknes. Vairāk var paļauties uz gramatiku un sintaksi, kā arī pamata vārdu krājumu, piemēram, vietniekvārdiem, ciparu un radniecības vārdiem, jo mazāk iespējams, ka tie aizgūti no citām valodām. Sistemātiski salīdzinot šīs iezīmes un meklējot regularitātes skaņu pārmaiņās un atbilstības starp valodām, valodnieki var noteikt to attiecības, izsekot konkrētiem posmiem to evolūcijā un pat rekonstruēt senākas valodas bez rakstu avotiem. Valodniecība var atrisināt pat svarīgas vēsturiskas mīklas, piemēram, noteikt seno tautu ģeogrāfisko izcelsmi un dzīvesveidu, balstoties uz to, kuri vārdi valodā ir dzimtie un kuri aizgūtie. Ir divas galvenās problēmas, ar kurām valodnieki saskaras, veidojot šos valodu kokus. Pirmā – nav skaidru noteikumu, kur sazarojumam būtu jābeidzas. proti, kuri dialekti uzskatāmi par atsevišķām valodām un otrādi. Ķīniešu valodu klasificē kā vienu valodu, tomēr tās dialekti var būt tik atšķirīgi, ka ir savstarpēji nesaprotami, lai gan spāniski un portugāliski runājošie bieži viens otru var saprast. Dzīvu cilvēku runātās valodas nepastāv perfekti nodalītās kategorijās, tām ir tendence pārvērsties pakāpeniski, šķērsojot robežas un klasifikācijas. Bieži atšķirība starp valodu un dialektu ir drīzāk jautājums par politiskām vai nacionālām izmaiņām, nevis kādu valodas iezīmi. Tāpēc atbilde uz jautājumu, cik pavisam ir valodu, var svārstīties no 3000 līdz 8000 atkarībā no skaitītāja. Otra problēma – jo tālāk pagātnē un tuvāk koka saknei nonākam, jo mazāk mums ir pierādījumu par šīm valodām. Esošais galveno valodas saimju sadalījums ataino to valodu attiecību robežu, ko varam puslīdz droši konstatēt, tas nozīmē, ka pieņemam, ka dažādu saimju valodas savstarpēji nekādi nav saistītas. Tomēr tas var mainīties. Lai gan daudzas idejas par augstāka līmeņa radniecību jeb makrosaimēm ir spekulatīvas, dažas ir vispārpieņemtas un citas tiek apsvērtas, jo īpaši par maz pētītām iezemiešu valodām ar nelielu runātāju skaitu. Iespējams, mēs nekad nenoskaidrosim, kā valodas radušās un vai visām cilvēces valodām patiešām ir kopīgs sencis, ko sašķēla migrācijas juceklis. Taču nākamreiz, kad izdzirdēsi kādu svešvalodu, ieklausies. Tā var nebūt tik sveša, kā tev šķiet.