Bībeles stāstā par Bābeles torni
visi cilvēki reiz runājuši vienā valodā,
līdz tie pēkšņi sašķēlušies
daudzās grupās,
kas nespēja viena otru saprast.
Mēs īsti nezinām, vai šāda
sākotnējā valoda kādreiz ir bijusi,
taču zinām, ka tūkstošiem
mūsdienās pastāvošo valodu
ved atpakaļ pie daudz mazāka skaita.
Tātad – kā mēs nonācām pie tik daudzām?
Cilvēces migrācijas pirmssākumos
pasaule bija daudz retāk apdzīvota.
Cilvēku grupas, kam bija kopīga
viena valoda un kultūra,
bieži sadalījās mazākās ciltīs,
kas devās dažādos virzienos
jaunu medību lauku
un auglīgas zemes meklējumos.
Migrējot un apmetoties jaunās vietās,
tie nošķīrās viens no otra
un attīstījās atšķirīgi.
Gadsimtiem ilga dzīvošana
atšķirīgos apstākļos,
atšķirīgi ēdieni un saskarsme
ar atšķirīgiem kaimiņiem
pārvērta līdzīgus dialektus
ar izrunas un vārdu krājuma variācijām
par krasi atšķirīgām valodām,
kas turpināja attālināties,
cilvēku skaitam pieaugot
un tiem izplatoties arvien tālāk.
Tāpat kā ģenealogi
mūsdienu valodnieki
mēģina šo procesu kartēt,
izsekojot valodām
iespējami tālā pagātnē
līdz pat to kopīgajam sencim
jeb pirmvalodai.
Šādi radniecīgu valodu grupu
sauc par valodu saimi,
kurā var būt daudzi atzari un apakšsaimes.
Kā mēs nosakām, vai valodas
vispār ir radniecīgas?
Vārdi, kas izklausās līdzīgi,
neko daudz nepasaka.
Tie var būt viltus radinieki
vai tieši aizgūti termini,
nevis cēlušies no kopīgas saknes.
Vairāk var paļauties
uz gramatiku un sintaksi,
kā arī pamata vārdu krājumu,
piemēram, vietniekvārdiem,
ciparu un radniecības vārdiem,
jo mazāk iespējams,
ka tie aizgūti no citām valodām.
Sistemātiski salīdzinot šīs iezīmes
un meklējot regularitātes skaņu pārmaiņās
un atbilstības starp valodām,
valodnieki var noteikt to attiecības,
izsekot konkrētiem posmiem to evolūcijā
un pat rekonstruēt senākas valodas
bez rakstu avotiem.
Valodniecība var atrisināt
pat svarīgas vēsturiskas mīklas,
piemēram, noteikt seno tautu
ģeogrāfisko izcelsmi un dzīvesveidu,
balstoties uz to, kuri vārdi valodā
ir dzimtie un kuri aizgūtie.
Ir divas galvenās problēmas,
ar kurām valodnieki saskaras,
veidojot šos valodu kokus.
Pirmā – nav skaidru noteikumu,
kur sazarojumam būtu jābeidzas.
proti, kuri dialekti uzskatāmi
par atsevišķām valodām un otrādi.
Ķīniešu valodu klasificē kā vienu valodu,
tomēr tās dialekti var būt tik atšķirīgi,
ka ir savstarpēji nesaprotami,
lai gan spāniski un portugāliski runājošie
bieži viens otru var saprast.
Dzīvu cilvēku runātās valodas
nepastāv perfekti nodalītās kategorijās,
tām ir tendence pārvērsties pakāpeniski,
šķērsojot robežas un klasifikācijas.
Bieži atšķirība starp valodu un dialektu
ir drīzāk jautājums par politiskām
vai nacionālām izmaiņām,
nevis kādu valodas iezīmi.
Tāpēc atbilde uz jautājumu,
cik pavisam ir valodu,
var svārstīties no 3000 līdz 8000
atkarībā no skaitītāja.
Otra problēma – jo tālāk pagātnē
un tuvāk koka saknei nonākam,
jo mazāk mums ir pierādījumu
par šīm valodām.
Esošais galveno valodas saimju sadalījums
ataino to valodu attiecību robežu,
ko varam puslīdz droši konstatēt,
tas nozīmē, ka pieņemam,
ka dažādu saimju valodas
savstarpēji nekādi nav saistītas.
Tomēr tas var mainīties.
Lai gan daudzas idejas
par augstāka līmeņa radniecību
jeb makrosaimēm ir spekulatīvas,
dažas ir vispārpieņemtas
un citas tiek apsvērtas,
jo īpaši par maz pētītām iezemiešu valodām
ar nelielu runātāju skaitu.
Iespējams, mēs nekad
nenoskaidrosim, kā valodas radušās
un vai visām cilvēces valodām
patiešām ir kopīgs sencis,
ko sašķēla migrācijas juceklis.
Taču nākamreiz, kad izdzirdēsi
kādu svešvalodu, ieklausies.
Tā var nebūt tik sveša, kā tev šķiet.