Kā Ādolfs Hitlers,

tirāns, kas vadīja vienu no
lielākajiem genocīdiem cilvēces vēsturē,

nāca pie varas demokrātiskā valstī?

Stāsts sākas Pirmā pasaules kara beigās.

1918. gadā, sabiedrotajiem
veiksmīgi virzoties uz priekšu,

Vācija saprata, ka karš nav uzvarams,

un parakstīja pamieru,
kas karadarbību izbeidza.

Impērijas valdībai sabrūkot,

plašumā gāja pilsoņu nemieri
un darbaļaužu streiki.

Bīstoties komunistu revolūcijas,

lielākās partijas apvienojās,
lai sacelšanos apspiestu,

un izveidoja parlamentāro
Veimāras republiku.

Viens no pirmajiem valdības uzdevumiem

bija Sabiedroto uzspiestā
miera līguma īstenošana.

Zaudējusi vairāk nekā desmito daļu
savas teritorijas un atbruņota,

Vācijai bija spiesta uzņemties
pilnu atbildību par karu

un maksāt reparācijas, kas novājināja
tās jau tāpat panīkušo ekonomiku.

Daudzi nacionālisti un veterāni
to uztvēra kā pazemojumu.

Tie aplami ticēja, ka karu varēja uzvarēt,

ja armiju nebūtu nodevuši
politiķi un protestētāji.

Hitleram šie uzskati kļuva par apsēstību,

un viņa fanātisms un paranoiskās mānijas
lika vainu uzvelt ebrejiem.

Tā laika visai antisemītiskajā sabiedrībā,
viņa vārdi guva atsaucību.

Līdz tam laikam simtiem tūkstoši ebreju

bija integrējušies vācu sabiedrībā,

taču daudzi vācieši tos turpināja
uzskatīt par nepiederīgiem.

Pēc Pirmā pasaules kara ebreju panākumi
noveda pie nepamatotām apsūdzībām

apvērsumu rīkošanā
un peļņas gūšanā no kara.

Svarīgi uzsvērt,
ka šīs sazvērestību teorijas

dzima no bailēm,

dusmām

un fanātisma,

nevis faktiem.

Tomēr Hitlers ar tām guva panākumus.

Pēc pievienošanās
mazai nacionālistu partijai

viņa manipulatīvās publiskās uzstāšanās

ļāva Hitleram ātri vien
kļūt par tās vadītāju

un piesaistīja
arvien lielākas ļaužu masas.

Apvienojot antisemītismu
un populistisku aizvainojumu,

nacisti gan komunismu,
gan kapitālismu nodevēja

par starptautiskām žīdu sazvērestībām
Vācijas iznīcināšanai.

Nacistu partija sākotnēji nebija populāra.

Pēc neveiksmīga
valdības gāšanas mēģinājuma

partiju aizliedza

un Hitleru ieslodzīja cietumā
par valsts nodevību.

Taču aptuveni gadu pēc atbrīvošanas

viņš nekavējoties ķērās
pie kustības atjaunošanas.

Un tad, 1929. gadā,
pasauli piemeklēja Lielā depresija.

Tās laikā Amerikas bankas pārtrauca
aizdevumu sniegšanu Vācijai,

un jau tā novārgusī Vācijas ekonomika
sabruka vienas nakts laikā.

Hitlers cilvēku dusmas
izmantoja savā labā,

piedāvājot tiem ērtus grēkāžus

un solījumu atjaunot
Vācijas kādreizējo varenību.

Valdošās partijas izrādījās
nespējīgas tikt galā ar krīzi,

bet kreisā spārna opozīciju bija
pārlieku sadrumstalojušas iekšējās ķildas.

Tā nu daļa vīlušās sabiedrības
pieslējās nacistiem,

palielinot partijas
parlamentā iegūto vietu skaitu

no mazāk nekā 3% līdz vairāk nekā 18%
tikai divu gadu laikā.

1932. gadā Hitlers kandidēja
uz prezidenta amatu,

bet vēlēšanās zaudēja
ar ordeņiem apbalvotajam kara varonim

ģenerālim fon Hindenburgam.

Taču iegūtie 36% balsu parādīja
Hitleram izrādītā atbalsta apmērus.

Gadu vēlāk padomdevēji un uzņēmēji

pārliecināja Hindenburgu
iecelt Hitleru par kancleru,

cerēdami izmantot viņa popularitāti
savu mērķu sasniegšanai.

Lai gan kanclers bija tikai
parlamenta administratīvais vadītājs,

Hitlers sava amata pilnvaras
arvien palielināja.

Kamēr viņa atbalstītāji
veidoja militarizētas grupas

un cīnījās ar protestētājiem ielās,

Hitlers kultivēja bailes
no komunistu sacelšanās

un apgalvoja, ka tikai viņš spēj
atjaunot likumu un kārtību.

Tad, 1933. gadā,

kādu gados jaunu strādnieku apsūdzēja
parlamenta ēkas aizdedzināšanā.

Hitlers izmantoja šo gadījumu,
lai pārliecinātu valdību

piešķirt viņam ārkārtas pilnvaras.

Dažu mēnešu laikā
tika aizliegta preses brīvība,

izformētas pārējās partijas

un pieņemti likumi pret ebrejiem.

Daudzus no Hitlera
pirmajiem radikālajiem atbalstītājiem

arestēja un sodīja ar nāvi

– tāpat kā iespējamos sāncenšus, –

un, kad 1934. gada augustā
nomira prezidents Hindenburgs,

bija skaidrs, ka jaunu vēlēšanu nebūs.

Dīvainā kārtā

vairumam Hitlera agrīno aktivitāšu
nevajadzēja masu represijas.

Savās runās viņš izmantoja
ļaužu bailes un niknumu,

lai tā gūtu atbalstu sev
un nacistu partijai.

Tikmēr uzņēmēji un inteliģence,

gribēdami būt sabiedriskās domas pusē,

Hitleru atbalstīja.

Tie pārliecināja sevi un viens otru,

ka galējības viņa retorikā
bija tikai izrādīšanās.

Desmitiem gadu vēlāk
Hitlera nākšana pie varas

joprojām ir brīdinājums tam, cik trauslas
var izrādīties demokrātiskas institūcijas,

sastopoties ar saniknotām ļaužu masām

un vadoni, kas gatavs barot to dusmas
un izmantot to bailes.