Cukurs ar tevi spēlē paslēpes. Varētu šķist, ka uzvarēt būtu diezgan viegli, ņemot vērā visu to cukuru limonādēs, saldējumā, konfektēs un lielajās pakās ar uzrakstu „cukurs”. Cilvēki apmēram pusi pievienotā cukura uzņem no šiem dzērieniem un našķiem, tāpēc varētu šķist, ka cukurs ir tepat acu priekšā, taču gluži kā liecinieku aizsardzības programmā otra puse ir paslēpusies vietās, kur to vismazāk varētu gaidīt. Apskaties kečupa, Boloņas mērces, spageti mērces, sojas piena, sporta dzērienu, zivju pirkstiņu un zemesriekstu sviesta sastāvu. Atklāsi, ka vairumā šo produktu slēpjas cukurs. Patiesībā pievienoto cukuru atradīsi trīs ceturtdaļās vairāk nekā 600 000 pārtikas veikalos pieejamo preču. Bet kā slēpjas cukurs? Vai tad nevar vienkārši apskatīt etiķetes? Tas nav tik vienkārši. Gluži kā tavu draugu Robertu var saukt par Robi, Robīti, Robertiņu, Robčiku vai Roberto, arī pievienotajam cukuram ir daudz segvārdu. Un ar „daudz” mēs nedomājam piecus vai sešus – drīzāk piecdesmit sešus. Ir brūnais rīsu sīrups, miežu iesals, demerara, Floridas kristāli, neattīrīts cukurniedru cukurs un, protams, kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes saturu, ko dažkārt sauc par HFCS vai kukurūzas cukuru. Pat cukura viltīgajiem pavārdiem ir pavārdi. Vīnogu un ābolu koncentrātam uz tavu ķermeni ir tāda pat ietekme kā tā 55 cukurotajiem dvīņiem. Un lai gan organiskā ietvaicētā cukurniedru sula izklausās veselīgi, to ietvaicējot, iegūst cukuru! Ķīmiski tas ir viens un tas pats. Vēl sarežģītāk – viena veida produktā izmantojot vairākus pievienotā cukura veidus, tie pazūd garā sastāvdaļu sarakstā, tāpēc cukura saturs varētu šķist normāls, taču, saskaitot tos visus kopā, cukurs var būt galvenā sastāvdaļa. Patlaban [Veselības ministrija] nenosaka cukura maksimālo dienas devu, tāpēc ir grūti pateikt, vai 65 grami limonādes pudelē ir daudz vai maz. Bet Pasaules veselības organizācija iesaka ierobežot cukuru līdz 5% no kopējā kaloriju skaita jeb aptuveni 25 gramiem dienā. Tā ka 65 grami ir krietni vairāk nekā divtik. Bet kas tieši ir cukurs? Kāda atšķirība starp glikozi un fruktozi? Abi ir ogļhidrāti ar vienādu ķīmisko sastāvu: oglekli, ūdeņradi un skābekli. Taču tiem ir ļoti dažādā uzbūve, un mūsu ķermenis uz tiem reaģē diezgan atšķirīgi. Glikoze ir vislabākais enerģijas avots teju visiem pasaules organismiem. To var pārstrādāt visi ķermeņa orgāni. Fruktoze, no otras puses, pamatā pārstrādājas aknās, un, aknām tiekot pārslogotām ar saldumsaldo fruktozi, liekais tiek pārstrādāts taukos. Svaigu augļu sastāvā ir fruktoze, bet tā ir dabiskas izcelsmes un neizraisa pārslodzi, jo augļa šķiedrvielas palēnina tā uzsūkšanos. Tas tavām aknām sniedz vajadzīgo laiku sava darba paveikšanai. Cukurs padara cepumus stingrus, un konfektes – kraukšķīgas. Tā pat padara maizes garozu skaisti zeltaini brūnu. Tas ir arī labs konservants: tas nebojājas un neizgaro, tāpēc pārtiku, kam tas pievienots, ir vieglāk uzglabāt un pārvadāt lielos attālumos, un tā mēdz būt lētāka. Tāpēc arī cukurs slēpjas visur. Patiesībā vieglāk varētu būt uzskaitīt pārtiku, kurā neslēpjas pievienotais cukurs, piemēram, dārzeņi, olas, gaļa, zivis, augļi, rieksti, pat tava virtuves izlietne. Ūdens izvēlēšanās limonāžu, sulu un sporta dzērienu vietā ir lielisks veids, kā izvairīties no slēptā pievienotā cukura. Vismaz mēģini pievērst uzmanību pārtikas etiķetēm, lai saglabātu uzņemtā cukura daudzumu veselīgā līmenī. Jo šajās paslēpēs tu uzvari ikreiz, kad neatrodi pievienoto cukuru.