Nesen
daži baltie puiši
un dažas melnādainas dāmas
internetā apmainījās
ar Twitter avatāriem jeb bildēm.
Viņi nemainīja saturu,
turpināja tvītot kā parasti,
taču baltie puiši pēkšņi pamanīja,
ka tos visu laiku apsaukā
ar vārdu, kas sākas ar N,
un ka pret viņiem vērsta
visnelāgākā interneta vardarbība,
turpretī melnās sievietes pēkšņi pamanīja,
ka visa padarīšana
kļuvusi daudz patīkamāka.
Redzat, ja esat mans piecgadīgais bērns,
jūsu internetu veido
lielākoties kucēni un laumiņas
un reizēm uz kucēniem jājošas laumiņas.
Tādas pastāv. Iegūglējiet.
Taču mēs, pārējie, zinām,
ka internets var būt
patiešām nejauka vieta.
Es nerunāju par debatēm augstos toņos,
kas, manuprāt, nāk par labu
mūsu demokrātijai.
Es runāju par nejaukiem
personiskiem uzbrukumiem.
Varbūt esat tādus piedzīvojuši,
taču tie būs ļaunāki
un to iespējamība divreiz lielāka,
ja esat sieviete, citas ādas krāsas,
homoseksuāls
vai atbilstat vairāk nekā vienai
no šīm kategorijām.
Patiesībā, rakstot šo runu,
es atradu Twitter kontu @SallyKohnSucks.
Apraksts vēstī, ka esmu
"vīriešu nīdēja un lezba, un vienīgais,
ko savā karjerā esmu paveikusi,
ir manas perversās
seksualitātes izplatīšana."
Tajā, starp citu,
ir tikai trešdaļa taisnības.
(Smiekli)
Meli!
Ja nopietni, mēs visi sakām,
ka mums riebjas šis idiotisms.
Jautājums ir, vai esat gatavi
kaut ko upurēt, lai to mainītu.
Es nedomāju, ka jāatsakās no interneta.
Es domāju, ir jāmaina tas, kā klikšķinām,
jo klikšķis ir publiska rīcība.
Vairs nav tā,
ka atsevišķas varenas elites
kontrolē visus medijus
un mēs pārējie esam tikai pasīvi saņēmēji.
Arvien vairāk mēs visi esam mediji.
Es savulaik domāju,
ka, labi, es sapucējos,
pamatīgi uzkrāsojos,
esmu televīzijā un runāju par ziņām.
Lūk, tā ir publiska
mediju veidošanas rīcība.
Un tad es dodos mājup,
pārlūkoju internetu,
lasu Twitter,
un tā ir privāta mediju patērēšana.
Nu, protams, ka tā ir. Esmu taču pidžamā.
Nē. Tā nav.
It viss ko blogojam, it viss, ko tvītojam,
un it viss, ko klikšķinām,
ir publiska mediju veidošanas rīcība.
Mēs esam jaunie redaktori.
Mēs izlemjam, kam pievērš uzmanību,
balstoties uz to,
kam savu uzmanību pievēršam mēs.
Tagad mediji darbojas tā.
Ir daudz slepenu algoritmu,
kas, balstoties uz jūsu klikšķiem izlemj,
ko jūs un mēs visi redzēsim vairāk,
un tas savukārt veido visu mūsu kultūru.
Vairāk nekā 3 no 5 amerikāņiem uzskata,
ka rupjība šobrīd valstī
ir nopietna problēma,
bet mans minējums ir,
ka vismaz 3 no 5 amerikāņiem klikšķina
uz tām pašām aizvainojošajām,
baumas izplatošajām samazgām,
kas baro visriebīgākos impulsus
mūsu sabiedrībā.
Arvien trokšņainākajā mediju telpā
dzinulis ir radīt vairāk trokšņa,
lai kāds sadzirdētu,
un šī skaļo tirānija
veicina nejauceņu tirāniju.
Tam tā nav jābūt.
Nav.
Mēs varam mainīt šo dzinuli.
Iesākumam divas lietas,
ko visi varam darīt.
Pirmkārt, nestāviet malā,
ja redzat, ka kādu sāpina.
Ja kādam internetā dara pāri,
dariet kaut ko!
Esiet varonis! Šī ir jūsu iespēja.
Runājiet. Sakiet, ko domājat.
Esiet labs cilvēks.
Noslīciniet negatīvo pozitīvajā.
Un, otrkārt, mums jābeidz klikšķināt
uz visprastākajām
maitu liju klikšķēsmām.
Ja jums nepatīk
visas tās 24/7 Kardašjanas,
ir jābeidz klikšķināt uz ziņām
par Kimas Kardašjanas
no kleitas pasprukušo krūti.
Es zinu, ka jūs to darāt.
Jūs arī acīmredzot.
Bet patiešām.
Tāds pats piemērs – ja nepatīk,
ka politiķi apsaukājas,
beidziet klikšķināt uz ziņām
par to, kā viens vīrs vienā partijā
nosauca citu vīru citā partijā.
Klikšķinot uz katastrofas,
jūs tikai pielejat eļļu ugunij.
Kļūst sliktāk, uguns izplatās,
sadeg mūsu visu kultūra.
Ja uzvar tas, kam ticis visvairāk klikšķu,
tad mums jāsāk veidot
pasaule tāda, kādu vēlamies,
ar saviem klikšķiem,
jo klikšķis ir publiska rīcība.
Tāpēc klikšķiniet atbildīgi! Paldies.
(Aplausi)