Paldies!
Man ir tikai 18 minūtes,
lai izskaidrotu ko tādu,
kas ilgst stundām un dienām,
tāpēc labāk ķeršos klāt.
Sāksim ar video
no Al Jazeera Listening Post.
Ričards Gizberts: Norvēģija ir valsts,
kura mediju uzmanības lokā nokļūst reti.
Pat vēlēšanās pagājušajā nedēļā
noritēja visai mierīgi.
Tā arī īsumā var raksturot
Norvēģijas medijus:
visai mierīgi.
Pirms dažiem gadiem
Norvēģijas sabiedriskā televīzija NRK
nolēma tiešraidē translēt
7 stundu ilgu braucienu ar vilcienu.
Septiņas stundas
pavisam vienkārša ieraksta —
kā vilciens ripo pa sliedēm.
Norvēģi — saskaņā ar reitingiem
vairāk nekā viens miljons — bija sajūsmā.
Bija dzimis jauna veida
TV realitātes šovs,
un tas ir pretrunā visiem likumiem
par saistošām TV programmām.
Tam nav sižeta līnijas, nav scenārija,
nav lielu pārdzīvojumu, nav kulminācijas,
un to sauc par Lēno TV.
Pēdējos divus mēnešus
norvēģi seko līdzi ceļojumam
ar kruīza kuģa augšup gar piekrasti,
un šajā piekrastē ir visai daudz miglas.
Norvēģijas sabiedriskās televīzijas vadība
nu apsver domu visā valstī
translēt adīšanās nakti.
Tas var izklausīties garlaicīgi,
jo tā tas arī ir,
taču kaut kas šajā TV eksperimentā
norvēģus ir aizrāvis.
Lai noskaidrotu, kas tas ir, mēs nosūtījām
Marselu Pizarro no Listening Post uz Oslo,
taču vispirms brīdinājums:
daži šīs reportāžas kadri
skatītājiem var likt vilties.
(Smiekli)
Tomass Hellums: Tam seko 8 minūšu stāsts
Al Jazeera kanālā
par visādām dīvainām TV programmām
mazajā Norvēģijā.
Al Jazeera. CNN. Kā mēs tur nokļuvām?
Mums jāatgriežas 2009. gadā,
kad vienam no kolēģiem
ienāca prātā lieliska ideja.
Kur ienāk prātā idejas?
Pusdienu telpā.
Viņš teica: „Kāpēc gan mums
neuztaisīt radio programmu,
lai atzīmētu vāciešu iebrukumu
Norvēģijā 1940. gadā?
Mēs palaidīsim šo stāstu naktī,
precīzi tajā pašā laikā.”
Oho! Brīnišķīga ideja,
izņemot to, ka tas bija vien pāris nedēļas
pirms iebrukuma gadadienas.
Tā nu mēs sēdējām
pusdienu telpā un spriedām,
kādus vēl stāstus
var stāstīt, tiem attīstoties?
Kas vēl aizņem patiešām ilgu laiku?
Vienam no mums ienāca prātā vilciens.
Bergenas dzelzceļam togad
bija 100 gadu jubileja.
Tas iet no Rietumnorvēģijas
uz Austrumnorvēģiju
un dara to tikpat ilgi
kā pirms 40 gadiem —
vairāk nekā septiņas stundas. (Smiekli)
Tā nu mēs Oslo noķērām
programmu redaktorus un teicām:
„Mēs gribam veidot dokumentālo filmu
par Bergenas dzelzceļu,
un mēs gribam to veidot pilnā garumā.”
Viņi atbildēja:
„Jā, bet cik gara būs programma?”
„Nu, pilnā garumā,” mēs sacījām.
„Jā, bet pati programma?”
Un tā šurpu turpu. (Smiekli)
Laimīgā kārtā viņi par mums pasmējās,
tādā ļoti labā nozīmē pasmējās.
Tā nu kādā gaišā septembra dienā
mēs aizsākām programmu, kurai, mūsuprāt,
vajadzēja ilgt 7 stundas un 4 minūtes.
Galā galā tā bija
7 stundas un 14 minūtes gara
signāla kļūmes dēļ gala stacijā.
Mums bija četras kameras,
trīs no tām pavērstas pret skaisto dabu.
Mazliet parunāšanās ar pasažieriem,
mazliet informācijas.
(Video) Vilciena paziņojums:
Drīz ieradīsimies Heugastēlas stacijā.
TH.: Un tas arī viss.
Protams, 160 tuneļi ļāva mums
parādīt šo to no arhīviem.
[Norvēģiski]: Tad nedaudz flirta,
kamēr tiek sagremots ēdiens.
Pēdējais posms lejup no kalna
pirms nonākšanas gala stacijā.
Pabraucam garām Mjēfjellas stacijai.
Un dodamies nākamajā tunelī.
(Smiekli)
T.H.: Mēs nodomājām:
„Jā, nu mums ir brīnišķīga programma.
Tā labi derēs diviem tūkstošiem
vilcienu vērotāju Norvēģijā.”
Mēs to palaidām 2009. gada novembrī.
Bet nē — tā izrādījās daudz aizraujošāka.
Lūk, pieci lielākie Norvēģijas TV kanāli
parastā piektdienā.
Ja paskatāties uz NRK2 šeit,
ievērojiet, kas notika, kad tika palaists
Bergenas dzelzceļa šovs:
1,2 miljoni norvēģu
noskatījas daļu šīs programmas.
(Aplausi)
Vēl kas interesants —
pēc ziņu nolasīšanas galvenajā kanālā
programmas vadītāja sacīja:
„...un mūsu otrajā kanālā
vilciens ir jau gandrīz
sasniedzis Mīrdālas staciju.”
Tūkstošiem cilvēku pārlēca
mūsu otrā kanāla vilcienā.
(Smiekli)
Arī sociālo mediju ziņā
tā bija liela izdošanās.
Bija tik jauki redzēt tūkstošiem
Facebook un Twitter lietotāju
spriežam par vienu un to pašu skatu,
sarunājāmies tā, it kā viņi visi
brauktu vienā vilcienā.
Īpaši man patika šis gadījums.
Šim vīram ir 76 gadi.
Viņš bija noskatījies visu programmu.
Gala stacijā viņš piecēlās, lai paņemtu
to, ko domāja esam par savu bagāžu,
un, ar galvu atsities pret aizkara stangu,
(Smiekli)
viņš saprata, ka atrodas pats savā istabā.
(Smiekli) (Aplausi)
Lūk, tas ir spēcīgs un dzīvs TV.
436 minūtes minūti pa minūtei
piektdienas vakarā,
un šajā pirmajā vakarā
pirmā Twitter ziņa bija:
„Kāpēc niekoties? Kāpēc apstāties pie 436,
ja var izvērsties līdz 8 040 minūtēm
un veikt Norvēģijas slaveno
Hurtigruten braucienu ar kuģi
no Bergenes līdz Kirkenēsai?”
Tie ir gandrīz 3000 kilometri,
lielākā daļa mūsu piekrastes.
Braucienam ir 120 gadus sena,
ļoti interesanta vēsture,
un tas burtiski ir piekrastes
dzīves un nāves sastāvdaļa.
Tikai nedēļu pēc Bergenas dzelzceļa
mēs zvanījām uzņēmumam Hurtigruten,
un ķērāmies pie nākamā šova plānošanas.
Mēs gribējām izdarīt ko citādu.
Programma par Bergenas dzelzceļu
bija ieraksts.
Sēžot rediģēšanas telpā
un skatoties uz šo attēlu,
— tā ir Olas stacija —
mēs pamanījām šo žurnālistu.
Mēs bijām viņam zvanījuši un aprunājušies,
un, mums izbraucot no stacijas,
viņš mūs nofotogrāfēja un pamāja kamerai.
Mēs nodomājām:
„Ja nu vairāk cilvēku būtu zinājuši,
ka mēs bijām šajā vilcienā?”
Vai ierastos vairāk cilvēku?
Kā tas izskatītos?
Tāpēc mēs izlēmām, ka nākamajam
projektam ir jābūt tiešraidei.
Mēs vienlaikus gribējām būt fjordā
un televizoru ekrānos.
NRK tā nebija pirmā reize uz kuģa klāja.
Šis ir 1964. gadā,
kad tehniskie vadītāji
nēsāja uzvalkus un kaklasaites
un NRK uz kuģa klāja uzripināja
visu savu aparatūru.
Tas bija 200 metrus no krasta,
signālu pārraidīja atpakaļ.
Mašīntelpā viņi sarunājās ar mašīnistu,
un uz klāja viņiem bija
lieliskas izklaides. (Smiekli)
Tātad tā nebija pirmā reize uz kuģa.
Taču piecarpus dienas pēc kārtas
un tiešraidē mums vajadzēja palīdzību.
Un mēs jautājām saviem skatītājiem —
ko jūs vēlaties redzēt?
Ko jūs vēlaties, lai mēs nofilmējam?
Kā, jūsuprāt, tam visam jāizskatās?
Vai izveidot mājas lapu?
Ko jūs vēlaties tajā redzēt?
Mēs saņēmām dažas atbildes,
un tās mums ļoti palīdzēja
programmas veidošanā.
2011. gada jūnijā
23 no mums kāpa
uz Hurtigruten kruīzu kuģa klāja,
un mēs devāmies ceļā.
(Mūzika)
Man par šo nedēļu ir ļoti spilgtas atmiņas,
un tās visas ir par cilvēkiem.
Šis puisis, piemēram,
ir galvenais pētnieks
Trumses universitātē.
(Smiekli)
Es parādīšu jums arī kādu apģērba gabalu,
lūk, šo. (Smiekli)
Tā ir vēl viena spilgta piemiņa.
Tā pieder puisim vārdā Ēriks Hansens.
(Smiekli)
Tādi cilvēki kā šie divi
ņēma programmu savās rokās
un kopā ar tūkstošiem citu
visā brauciena garumā
padarīja programmu tādu, kāda tā ir.
Viņi radīja šos stāstus.
Tas ir Karls. Viņš mācās 9. klasē.
Uz plakāta rakstīts:
„Es rīt mazliet nokavēšu skolu.”
Viņam bija jābūt skolā astoņos no rīta.
Viņš ieradās deviņos un nedabūja piezīmi,
jo skolotājs bija skatījies šo programmu.
(Smiekli)
Kā mēs to paveicām?
Mēs paņēmām sanāksmju zāli
uz Hurtigruten klāja.
Mēs to pārvērtām īstā TV studijā.
Mēs, protams, panācām, ka tas viss strādā.
Mums līdzi bija 11 kameras.
Lūk, viena no tām.
Tā ir mana februāra skice,
un, iedodot šādu skici profesionāļiem
Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā NRK,
var tikt pie visādām foršām lietiņām
un ļoti radošiem risinājumiem.
(Video) [Norvēģiski]:
Tā to var kustināt augšup un lejup.
Šobrīd šis ir
Norvēģijas svarīgākais urbis.
Tas regulē kuģa priekšgala
kameras augstumu NRK tiešraidē.
Tā ir viena no 11 kamerām, kas gādā
brīnišķīgus attēlus no MS Nordnorge.
Astoņi kabeļi notur kameru stabili vietā.
Operators: Es strādāju
ar dažādiem kameru risinājumiem.
Tie ir tikai rīki, ko izmantojam
vienā vai otrā kontekstā.
TH.: Lūk, vēl viena kamera.
To parasti izmanto sportā.
Tā ļāva mums iegūt cilvēku tuvplānus
no 100 kilometru attāluma,
piemēram, tādus kā šis.
(Smiekli)
Cilvēki mums zvanīja un jautāja:
„Kā viņam klājas?”
Viss kārtībā. Viss beidzās labi.
Tāpat mēs varējām filmēt
cilvēkus, kas mums māja,
tūkstošiem cilvēku visa brauciena garumā,
un viņiem visiem rokā bija telefons.
Kad, mums filmējot, viņi saņem ziņu:
„Mēs esam televizorā, tēt!”
viņi sāk māt atpakaļ.
Tas bija māšanas TV
piecarpus dienu garumā,
un tas dara cilvēkus
tik ārkārtīgi laimīgus —
iespēja pasveicināt savus mīļos.
Arī sociālajos medijos
tā bija liela izdošanās.
Pēdējā dienā mēs satikām
Viņas Augstību Norvēģijas karalieni,
un Twitter nespēja tikt ar to galā.
Arī mājas lapā
mēs šīs nedēļas laikā straumējām
vairāk nekā 100 gadus video
148 valstīm.
Mājas lapas joprojām ir pieejamas
un patiesībā būs tādas vienmēr,
jo Hurtigruten tika izvēlēts
būt par daļu no Norvēģijas
UNESCO dokumentiem.
Tā ir arī ierakstīta
Ginesa rekordu grāmatā
kā visu laiku garākā dokumentālā filma.
(Aplausi)
Paldies!
(Aplausi)
Taču tā ir gara programma,
tāpēc daži noskatījās daļu no tās,
piemēram, Ministru prezidents.
Citi noskatījās mazliet vairāk.
Tur rakstīts:
„Neesmu bijis gultā piecas dienas.”
Viņam ir 82 gadi,
un viņš gandrīz nav gulējis.
Viņš skatījās un skatījās,
jo kaut kas taču varēja notikt,
lai gan visticamāk nekas nenotiks.
(Smiekli)
Lūk, skatītāju skaits
visa brauciena garumā.
Te redzams slavenais Troļļu fjords,
un dienu vēlāk visu laiku
augstākais NRK2 rādītājs.
Norvēģijas četri lielākie kanāli
2011. gada jūnijā izskatījās šādi,
un kā TV producentam man ir liels prieks
tam visam pa virsu uzlikt Hurtigruten,
kas izskatās šādi.
3,2 miljoni norvēģu noskatījās
daļu no šīs programmas,
un mūsu šeit ir vien 5 miljoni.
Pat pasažieri uz Hurtigruten klāja...
(Smiekli)
viņi izvēlējās skatīties teļļuku
tā vietā, lai pagrieztos par 90 grādiem
un skatītos ārā pa logu.
(Smiekli)
Mums ļāva ienākt dzīvojamajās istabās
ar šo dīvaino TV programmu
ar mūziku, dabu un cilvēkiem.
Lēnais TV bija kļuvis par modes lietu,
un mēs sākām lūkoties pēc citām lietām,
par kurām veidot Lēnā TV programmas.
Mēs varētu izvēlēties kaut ko garu
un padarīt to par tēmu,
kā to darījām ar dzelzceļu un Hurtigruten,
vai arī izvēlēties tēmu
un padarīt to garu.
Šis ir pēdējais projekts — pīpšovs.
Putnu vērošana TV ekrānā
14 stundu garumā
un veselas 87 dienas mājas lapā.
Mēs izveidojām arī tiešraidi
par lašu makšķerēšanu 18 stundu garumā.
Līdz pirmās zivs noķeršanai
patiesībā pagāja trīs stundas,
un tas ir visai lēni.
Mēs filmējām 12 stundas ilgu braucienu
ar kuģīti pa skaisto Telemarkas kanālu
un vēl vienu braucienu ar vilcienu
ziemeļu virzienā.
Tā kā mēs to nevarējām darīt tiešraidē,
mēs filmējām četros gadalaikos,
lai skatītājs pa ceļam
varētu izbaudīt dažādību.
Mūsu nākamais projekts
radīja interesi ārpus Norvēģijas.
Šis ir no Colbert Report
un Comedy Central.
(Video) Stīvens Kolbērs: Man acīs iekritusi
trakoti populāra Norvēģijas programma,
„Nacionālais malkas vakars”,
kas lielākoties ir par cilvēkiem vējjakās,
kas mežā sarunājas un cērt malku,
un tad astoņas stundas
kamīnā kuras malka. (Smiekli)
Tā ir sagrāvusi citus populārākos
Norvēģijas šovus, piemēram,
„Skaties, kā žūst krāsa, ar zvaigzni”
un „Ledāju skrējiens pēc miljona”.
(Smiekli)
Ticiet vai nē! To skatījās
20% Norvēģijas iedzīvotāju,
20 procenti!
T.H.: Ja jau uguns kamīnā
un malkas ciršana var būt interesanta,
kāpēc ne adīšana?
Tā nu savā nākamajā projektā
mēs pavadījām vairāk nekā 8 stundas,
lai tiešraidē tiktu
no aitas līdz džemperim,
un Džimijam Kimmelam ABC šovā patika.
(Mūzika)
(Video) Džimijs Kimmels:
Pat šova dalībnieki mieg ciet!
(Smiekli)
Un patiesībā pēc tā visa
adītājām neizdevās
labot pasaules rekordu.
Viņām neizdevās,
taču atcerieties senu norvēģu parunu:
„Nav svarīgi — uzvari vai zaudē.
Patiesībā nekas nav svarīgi,
un nāve paņems mūs visus.”
(Smiekli)
T.H.: Tieši tā. Kāpēc tad tas
ir kaut kas tik īpašs?
Tas tik ļoti atšķiras
no citām TV programmām.
Mēs skatītāju aizvedam ceļojumā,
kas notiek tieši te un tagad,
un skatītājam ir sajūta,
ka viņš patiesībā ir tur —
vilcienā, uz kuģa
vai ada kopā ar citiem.
Manuprāt, viņi tā jūtas,
jo mēs neveicam izmaiņas laikā.
Ir svarīgi, ka mēs nemainām laiku,
un tāpat ir svarīgi, ka mēs veidojam
Lēnā TV programmas par ko tādu,
kas mums visiem un skatītājam ir pazīstams
un kam savā ziņā ir saknes mūsu kultūrā.
Šie kadri ir no pagājušās vasaras,
kad mēs atkal 7 nedēļas
ceļojām gar piekrasti.
Protams, tur ir daudz plānošanas,
daudz loģistikas.
Lūk, 150 cilvēku darba plāns
pagājušajai vasarai,
taču vēl svarīgāk ir tas,
kas netiek ieplānots.
Mēs neplānojam, kas notiks.
Mēs vienkārši ņemam līdzi kameras.
Tas ir kā sporta pasākums.
Tu tur ierodies un skaties, kas notiek.
Šis patiesībā arī ir
viss Hurtigruten plāns —
134 stundas uz vienas papīra lapas.
Izbraucot no Bergenas,
mēs neko vairāk nezinājām.
Ir jāļauj skatītājiem
veidot stāstus pašiem,
un es parādīšu jums piemēru.
Šis no pagājušās vasaras.
Kā TV producentam
man tā šķiet jauka ainava,
bet nu varam likt nākamo.
Taču šis ir Lēnais TV,
tāpēc šī aina jāatstāj tik ilgi,
līdz no tās sāk sāpēt vēders,
un tad paturam to vēl mazliet.
Paturot to tik ilgi,
daži no jums droši vien pamanīja govi.
Daži ieraudzīja karogu.
Daži aizdomājās —
vai zemnieks ir mājās?
Vai viņš ir prom? Vai pieskata govi?
Un uz kurieni tā govs iet?
(Smiekli)
Es gribu teikt, ka, jo ilgāk
šādu ainu atstāj uz ekrāna,
— un mēs to atstājām 10 minūtes —
jūs galvā sākat veidot stāstus paši.
Tas ir Lēnais TV.
Mūsuprāt, Lēnais TV ir jauks veids,
kā izstāstīt stāstu TV,
un mēs domājam, ka varam tā turpināt.
Ne pārāk bieži, vienu vai divas reizes
gadā, lai saglabātu šo notikuma sajūtu.
Un, mūsuprāt, laba ideja
Lēnajam TV ir tāda, par kuru cilvēki saka:
„Oi, nē! To nevar rādīt pa televizoru.”
Ja cilvēki smaida, tā varētu būt
ļoti laba lēnā ideja.
Galu galā, dzīve ir tik laba,
ja tā ir mazliet dīvaina.
Paldies!
(Aplausi)