Sveicināti. Es vēlos runāt ar jums par
uzslavas, apbrīnojuma un pateicības vārdu nozīmi,
un par šo vārdu konkrētības un patiesuma nozīmi.
Mani tas ieinteresēja, jo
es pamanīju, ka pusaudzes gados
un pat vēl pirms dažiem gadiem
es labprāt būtu gribējusi pateikt „paldies” kādam,
es labprāt būtu gribējusi kādu uzslavēt,
un labprāt būtu gribējusi dzirdēt citu uzslavas sev
tomēr tā nenotika.
Un tad es sev pajautāju — kāpēc?
Es kautrējos un man bija kauns.
Un tad es uzdevu sev citu jautājumu —
vai tikai es tā jūtos?
Tāpēc es nolēmu papētīt.
Man ir paveicies, jo es strādāju rehabilitācijas iestādē
un redzu cilvēkus, kas izaicina dzīvību un nāvi atkarību dēļ.
Reizēm šāds gala rezultāts ir vienkārši tāpēc,
ka kādu visvairāk ir sāpinājis tas, ka tēvs ir nomiris,
tā arī nekad nepasakot, ka lepojas ar savu dēlu.
Bet tad šim cilvēkam ģimene un draugi stāsta,
ka tēvs visiem citiem ir ar lepnumu stāstījis par viņu,
tomēr pašam dēlam to tā arī nepateica.
Tā notika, jo tēvs nezināja,
ka dēlam tas ir jādzird.
Mans jautājums ir — kāpēc mēs nelūdzam to,
kas mums ir vajadzīgs?
Pazīstu kādu kungu, kurš ir precējies 25 gadus,
viņš ilgojas no sievas dzirdēt:
„Paldies, ka esi apgādnieks
un ļauj man palikt mājās kopā ar bērniem,”
bet viņš to nepalūdz.
Pazīstu kādu sievieti, kurai tas savukārt labi padodas.
Viņa ik nedēļu, satiekot savu vīru, saka:
„Es no sirds vēlos, lai tu pasaki man „paldies” par to,
ko es daru mājās un bērnu labā.” (Smiekli)
Un viņš vienmēr atbild: „Tas ir lieliski, tas patiešām ir lieliski.”
Šādai uzslavai ir jābūt nesamākslotai,
un viņa to pilnībā apzinās.
Eiprila, mana draudzene jau kopš bērnudārza laikiem,
saka „paldies” saviem bērniem par paveiktajiem mājas darbiem.
Viņa atzīst: „Kāpēc gan lai es nepateiktu „paldies”, pat, ja viņiem tika likts šos darbus izdarīt?”
Tāpēc man jājautā — kāpēc es to bloķēju?
Kāpēc to bloķē citi cilvēki?
Kāpēc gan es varu pateikt: „Man, lūdzu, pusceptu steiku”
vai „man, lūdzu, 39. izmēra kurpes”, bet nevaru pateikt:
„Lūdzu, uzslavējiet mani”.
Tā notiek, jo es par sevi jums pastāstu slēptāko patiesību.
Es jums pastāstu par reizēm, kad nejūtos droši.
Es jums stāstu par gadījumiem,
kad man vajag jūsu palīdzību.
Es izturos pret jums, saviem tuvākajiem,
kā pret saviem ienaidniekiem.
Jo ko gan jūs varētu pasākt,
zinot patiesību par mani?
Jūs varētu pret mani izturēties nevērīgi.
Jūs varētu man nodarīt pāri.
Vai arī jūs varētu apmierināt manu vajadzību.
Interesants gadījums,
reiz nogādāju savu riteni uz apkopi,
un viņi tik vien kā nospieķoja riteņus.
Puisis vien piebilda; „Ziniet, nospieķojot riteņus
divriteni patiešām kļūst labāks."
Es saņemu atpakaļ to pašu divriteni,
kura riteņiem viņi tik vien kā iztaisnojuši nelielos izliekumus.
Šis divritenis man ir bijis divarpus gadus,
un nu tas ir gluži kā jauns.
Tāpēc es vēlos jūs visus izaicināt.
Vēlos, lai jūs nospieķojat savus riteņus:
esiet godīgi par uzslavām, ko vēlaties dzirdēt.
Ko jūs vēlaties dzirdēt? Dodieties mājās pie sievas
un pajautājiet viņai, kas viņai ir vajadzīgs?
Dodieties mājup pie vīra,
kas šobrīd ir vajadzīgs viņam?
Dodieties mājās, uzdodiet sev šos jautājumus
un palīdziet apkārt esošajiem cilvēkiem.
Tas taču ir vienkārši.
Kāpēc gan mums par to būtu jāsatraucas?
Mēs daudz runājam par mieru pasaulē.
Kā gan nodrošināt mieru pasaulē,
ja pastāv tik dažādas kultūras un valodas?
Manuprāt, tas viss sākas ģimenēs un starp cilvēkiem,
kuri dzīvo zem viena jumta.
Tāpēc sāksim ar savu pagalmu.
Es vēlos jums, visiem klātesošajiem, pateikt „paldies”
par to, ka esat lieliski vīri, lieliskas mātes,
draugi, meitas un dēli.
Iespējams, neviens to jums nav iepriekš teicis,
bet jūs esat paveikuši patiešām labu darbu.
Paldies, ka esat šeit, par to, ka atnācāt
un maināt pasauli ar savām idejām.
Paldies.
(Aplausi)