Enerģija ir mums visapkārt,

tas ir fizisks lielums, kas pakļaujas 
precīziem dabas likumiem.

Visumā ir noteikts enerģijas daudzums —

to nevar nedz radīt, ne iznīcināt,

taču tā var pieņemt dažādas formas,

piemēram, kļūstot par kinētisko
vai potenciālo enerģiju,

kurām ir dažādas īpašības un 
formulas, kas jāiegaumē.

Piemēram,

LED galda lampas 6 vatu spuldzīte

pārvada 6 džoulus 
gaismas enerģijas sekundē.

Bet dosimies ārā, izplatījumā,

un apskatīsim mūsu zemeslodi, 
tās sistēmas un enerģijas plūsmas.

Zemes fiziskās sistēmas ir

atmosfēra,

hidrosfēra,

litosfēra

un biosfēra.

Enerģija ceļo iekšā un ārā 
no šīm sistēmām,

un jebkuras enerģijas pārneses laikā

daļa no tās izdalās apkārtējā vidē

siltuma, gaismas, skaņas, 
svārstību vai kustību formā.

Mūsu planēta iegūst enerģiju

no iekšējiem un ārējiem avotiem.

Ģeotermālā enerģija 
no radioaktīvajiem izotopiem

un rotācijas enerģija, 
kas rodas no Zemes griešanās,

ir iekšējie enerģijas avoti,

bet Saule ir galvenais ārējais avots,

kas darbina noteiktas sistēmas,

piemēram, laikapstākļus un klimatu.

Saules gaisma sasilda
Zemes virsmu un atmosfēru

vietām vairāk, vietām mazāk,

un tādējādi rodas konvekcija,

kas rada vējus un ietekmē okeāna straumes.

Infrasarkano starojumu,

ko izstaro sasilusī Zemes virsma,

aiztur siltumnīcefekta gāzes,

un arī tas ietekmē enerģijas plūsmu.

Saule ir arī dzīvo organismu 
galvenais enerģijas avots.

Augi, aļģes un zilaļģes

izmanto Saules gaismu, 
lai ražotu organiskās vielas

no oglekļa dioksīda un ūdens,

apgādājot ar enerģiju 
biosfēras barības ķēdes.

Mēs atbrīvojam šo enerģiju,

ķīmisku reakciju,

piemēram, vielmaiņas un elpošanas laikā.

Ikvienā barības ķēdes posmā

daļa enerģijas tiek uzglabāta

jaunizveidotos ķīmiskos savienojumos,

taču lielākā daļa izdalās apkārtējā vidē

kā siltums, ko, piemēram,

pārstrādājot ēdienu, izdala tavs ķermenis.

Primārajiem patērētājiem apēdot augus,

tikai aptuveni 10% kopējās enerģijas

nokļūst nākamajā līmenī.

Tā kā barības ķēdē enerģija 
plūst tikai vienā virzienā

no producentiem pie patērētājiem 
un tālāk pie destruktoriem,

organismi barības ķēdēs sākumā

ir efektīvāki nekā augstākesošie.

Tāpēc, ēdot producentus,

dzīvnieki iegūst enerģiju visefektīvāk.

Ja šie producenti

nepārtraukti nesaņemtu enerģiju

galvenokārt no Saules,

dzīvība, kādu to pazīstam, uz Zemes

nepastāvētu.

Mēs, cilvēki, protams, izmantojam enerģiju

ne tikai ēšanai, bet arī daudz kam citam.

Mēs ceļojam, būvējām, apgādājam 
ar enerģiju dažādas tehnoloģijas.

Lai to paveiktu,

mēs izmantojam, piemēram, degizrakteņus —

ogles, naftu un dabas gāzi,

kas satur enerģiju,

ko augi ļoti sen ieguvuši 
no Saules gaismas.

un uzglabājuši oglekļa formā.

Spēkstacijās dedzinot fosilos kurināmos,

mēs atbrīvojam šo uzkrāto enerģiju,

lai ražotu elektrību.

Elektrības ražošanā

siltumenerģiju, ko iegūst
no degizrakteņiem,

izmanto, lai darbinātu turbīnas,

kas griež magnētus,

kuri savukārt rada izmaiņas 
magnētiskajā laukā

attiecībā pret induktivitātes spoli,

radot elektronu plūsmu vados.

Mūsdienu civilizācija 
ir atkarīga no mūsu spējas

piegādāt eneģiju šai elektronu plūsmai.

Par laimi fosilo kurināmo dedzināšana 
nav vienīgais veids,

kā ražot elektrību.

Elektronu plūsmu stimulē

arī tiešs kontakts ar gaismas daļiņām —

šādi darbojas saules baterija.

Arī citus atjaunīgos enerģijas avotus,

piemēram, vēju, ūdeni, 
Zemes siltumenerģiju un biodegvielu,

var izmantot elektrības ražošanai.

Pieprasījums pēc enerģijas pasaulē pieaug,

taču mūsu zemeslodes 
energoresursi ir ierobežoti

un iegūstami, izmantojot 
kompleksu energoinfrastruktūru.

Pieaugot iedzīvotāju skaitam,

industrializācijai un attīstības līmenim,

mūsu enerģijas izvēles 
kļūst arvien svarīgākas.

Enerģijas pieejamība

ietekmē veselību, 
izglītību, politisko varu

un sociālekonomisko stāvokli.

Palielinot energoefektivitāti,

mēs varam atbildīgāk 
izmantot dabas resursus

un uzlabot ikviena cilvēka 
dzīves kvalitāti.