Nesen es lidoju virs tūkstošiem cilvēku liela pūļa Brazīlijā, spēlējot Georga Frīdriha Hendeļa mūziku. Es braucu arī pa Amsterdamas ielām, spēlējot šī paša komponista mūziku. Paskatīsimies! (Mūzika: Georgs Frīdrihs Hendelis, „Allegro.” Izpilda Darja van den Berkena.) (Video) Darja van den Berkena: Es dzīvoju tur, 3. stāvā. (Nīderlandiski) Es dzīvoju tur, uz stūra. Patiesībā es dzīvoju ap stūri, un jūs esat mīļi gaidīti! Vīrietis: (nīderlandiski) Izklausās forši? Bērns: (nīderlandiski) Jā! [(Nīderlandiski) „Hendeļa mājas koncerts”] (Aplausi) Darja van den Berkena: Tas viss bija patiešām brīnumaina pieredze ļoti daudzu iemeslu dēļ. Jūs, iespējams, gribat vaicāt, kāpēc es to visu darīju? Tas nav nekas tāds, ko mūziķi dara ikdienā. Es to darīju, jo iemīlējos šajā mūzikā un gribēju dalīties tajā ar tik daudziem cilvēkiem, cik vien iespējams. Tas sākās pirms pāris gadiem. Es biju mājās, uz dīvāna, ar gripu un kaut ko meklēju internetā, kad pirmoreiz uzzināju, ka Hendelis ir rakstījis skaņdarbus klavierēm. Es biju pārsteigta. Es to nezināju. Tā nu es lejuplādēju notis un sāku spēlēt. Un tad es piedzīvoju patiesa izbrīna stāvokli, brīvu no jebkādiem priekšstatiem. Es izjutu dziļu godbijību pret šo mūziku. Tādu es nebiju jutusi jau ilgu laiku. Iespējams, būs vieglāk saprast, to dzirdot. Pirmā daļa, ko es nospēlēju, sākās šādi: (Mūzika) Izklausās ļoti melanholiski, vai ne? Es pāršķīru lapu, un tam sekoja šis: (Mūzika) Tas izklausās ļoti enerģiski, vai ne? Pāris minūšu laikā — un skaņdarbs nebūt nav galā — es izjutu divus ļoti spēcīgus kontrastus: skaistu melanholiju un kūsājošu enerģiju. Šos divus elementus es uzskatu par ārkārtīgi svarīgām cilvēka izpausmēm. Šīs mūzikas skaidrība ļauj to ļoti labi saklausīt. Es esmu sniegusi daudz koncertu bērniem, septiņus, astoņus gadus veciem, un, lai ko es spēlētu, vai tas būtu Bahs, Bēthovens vai pat Štokhauzens, vai kāda džeza mūzika, viņi tai ir atvērti, patiešām gatavi klausīties, un, to darot, jūtas ērti. Kad ierodas klases ar bērniem, kas ir tikai dažus gadus vecāki — 11, 12 gadi, es jūtu, ka reizēm man jau ir grūti viņus šādā veidā aizsniegt. Mūzikas sarežģītība kļūst par problēmu, un kļūst svarīgi citu cilvēku — vecāku, draugu un mediju — viedokļi. Jaunākie savu viedokli neapšauba. Viņi visu laiku brīnās, un es pilnīgi noteikti ticu, ka mēs varam turpināt klausīties tāpat kā šie septiņus gadus vecie bērni pat tad, kad pieaugam. Un tieši tāpēc es spēlēju ne tikai koncertzālēs, bet arī uz ielas, tiešsaistē, gaisā — lai izjustu šo brīnumu, lai patiešām klausītos un klausītos bez aizspriedumiem. Un tagad vēlos jūs aicināt to darīt. (Mūzika: Georgs Frīdrihs Hendelis, „Chaconne G mažorā.” Izpilda Darja van den Berkena.) (Aplausi) Paldies. (Aplausi)