Esmu tik priecīga būt šeit!
Amerikā viss ir daudz lielāks nekā Eiropā.
Paskaties uz mani – esmu milzīga!
(Smiekli)
Tas ir lieliski!
Un TED – šeit visiem ir lieliskas idejas.
Jautājums, no kurienes rodas
šīs lieliskās idejas?
Tas ir diskutējams jautājums,
bet kopumā ir skaidrs,
ka vidējam cilvēkam, tā būtu es,
ir ap 50 000 domu dienā.
Kas ir daudz,
līdz brīdim, kad saprotat,
ka 95 procenti no tām
ir tās pašas, kas vakar.
(Smiekli)
Daudzas no manējām
ir patiešām garlaicīgas.
Domāju kaut ko līdzīgu:
"Ā, pareizi, man jāizmazgā grīda!
Ā, aizmirsu izvest suni pastaigā!"
Visbiežāk domāju:
"Neēd to cepumu!"
(Smiekli)
Tātad 95 procenti atkārtojuma.
Katru dienu mums paliek
tikai piecu procentu iespēja
izdomāt kaut ko jaunu.
Dažas no manām domām
ir nekam nederīgas.
Vienu dienu skatījos
kādas sporta sacensības TV
un mēģināju saprast,
kāpēc tās mani neaizrauj.
Dažas liek man aizdomāties.
Šis ir savādi.
(Smiekli)
Vai domājat, ka ir vērts būt tik lokanai,
lai redzētu savu papēdi šādā leņķī?
(Smiekli)
Lūk, kas par lietu –
nekad nespēšu to saprast,
jo nekad nespēšu to paveikt.
Nu vismaz ne divreiz.
(Smiekli)
Bet, godīgi sakot,
patiesībā man sports
nekad nav īsti labi padevies.
Esmu tajā lieliskajā vecumā,
kad visi draugi saka:
„Ak, kā es gribētu būt tik sportisks,
kāds biju 18 gadu vecumā!”
Tajā brīdī jūtos ļoti ērti.
(Smiekli)
Esmu tik pat sportiska kā toreiz, kad...
(Smiekli)
(Aplausi)
Toreiz nevarēju paskriet.
Pilnīgi noteikti netaisos to darīt tagad.
Tad man radās jauna ideja.
Kāpēc cilvēkus kā mani neiesaistīt sportā?
Pasaulei tieši vajadzīgas
Olimpiskās spēles
cilvēkiem bez sporta iemaņām.
(Smiekli)
Man liekas, tas būtu tik jautri.
Būtu tikai trīs pamatnoteikumi.
Pašsaprotami – nekāda dopinga,
nekādas korupcijas un nekādu spēju.
Tas būtu...
Nē, tā ir briesmīga ideja.
Bet zinu arī, kāpēc mani nesaista sports,
kad skatos to televīzijā.
Tādēļ ka ap 97 procentiem sporta raidījumu
ir par vīriešiem, kas skraida apkārt,
vīriešiem, kas spārda lietas,
vīriešiem, kas cenšas izskatīties
rūpīgi iesaiņoti Lycra apģērbā.
Ir tik..
(Smiekli)
Ne vienmēr veiksmīgi.
Ir tik...
(Smiekli)
Televīzijā ir tik maz sieviešu sporta,
ka jaunai skatītājai varētu piedot domas,
kā lai to maigāk pasaka,
ka vīrietis būs tā svira,
kas nepieciešama,
lai izkustinātu tevi no dīvāna
uz sporta laukumu.
(Smiekli)
Nevienlīdzība sportā ir šokējoša.
Tā nu tas ir ar mani –
man rodas jauna ideja,
un tad pēkšņi atgriežos pie vecas idejas.
Patiesībā šobrīd pasaulē nav
un nekad iepriekš nav bijusi
neviena pati valsts,
kurā sievietes un vīrieši
būtu vienlīdzīgi – neviena.
196 valstis, un visā evolūcijas laikā
nekad tas nav noticis.
Šeit attēlota evolūcija.
(Smiekli)
Mūsu, sieviešu, tajā pat nav!
(Smiekli)
Apbrīnojami, ka vīrieši ir spējuši
tik lieliski attīstīties.
Tātad...
(Smiekli)
Tas neliek man mieru, un saprotu,
ka kaut kas būtu jādara lietas labā.
Bet esmu aizņemta.
Man ir strauja karjera,
trīs bērni un paveca mamma.
Patiesībā, ja godīgi,
viens no iemesliem, kāpēc atbraucu,
jo TED teica, ka man būs
15 minūtes vienai pašai.
Man nekad nav tik daudz laika…
(Smiekli)
(Aplausi)
Esmu aizņemta.
Lai nu kā, es jau reiz
mēģināju mainīt pasauli.
Lūk, kā.
Katram iekšā ir tas, ko saucu
par „aktivācijas pogu”.
Tā tiek nospiesta brīžos, kad domājat:
„Man būtu kaut kas jādara lietas labā.”
Tā tiek nospiesta dažādu iemeslu dēļ.
Varbūt saskaraties ar nevienlīdzību
vai sastopat kādu netaisnību,
dažreiz jūs piemeklē slimība,
vai esat piedzimuši ar kādiem trūkumiem
vai varbūt nabadzībā.
Es piedzimu lesbiete.
Vienmēr esmu to zinājusi,
un, šķiet, mana ģimene
nemaz nebija pārsteigta.
Tā esmu es četru gadu vecumā.
Izskatos jauka, bet patiesi ticēju,
ka izskatos kā Klints Īstvuds.
(Smiekli)
Mana aktivācijas poga tika nospiesta,
kad piedzima mani bērni;
trīs lieliski bērni
ar manu tā brīža partneri.
Es, lūk, strādāju britu televīzijā.
Laikā, kad viņi piedzima, jau vadīju
savus TV šovus un biju sabiedrībā redzama.
Man patīk tas, ko es daru,
bet mani bērni man ir svarīgāki.
Negribēju, ka viņi uzaug ar noslēpumu.
1994. gadā, kad piedzima mans dēls,
mans jaunākais bērns,
cik man zināms, britu sabiedriskajā dzīvē
nebija nevienas atklātas lesbietes.
Nedomāju, ka noslēpumi ir labi.
Domāju, ka tie ir dvēseles audzēji,
tāpēc nolēmu iznākt atklātībā.
Visi mani brīdināja,
ka nekad vairs nestrādāšu,
bet nolēmu, ka ir vērts riskēt.
Tā bija elle.
Lielbritānijā ir īpaši neganta
labējā prese, kas galīgi nojūdzās.
Viņu naids uzkurināja mazāk stabilos
mūsu sabiedrības elementus,
un mēs saņēmām nāves draudus.
Pietiekoši draudu,
lai kopā ar bērniem slēptos
un mums būtu nepieciešama
policijas apsardze.
Galvoju, ka bija daudz brīžu,
kad nakts melnumā
biju pārbijusies par to,
ko biju izdarījusi.
Ar laiku viss norimās.
Pretēji gaidītajam turpināju strādāt,
un mani bērni bija
un turpināja būt lieliski.
Atceros, kad dēlam bija seši gadi,
pie viņa bija atnācis draugs.
Dzirdēju viņus blakusistabā sarunājamies.
Draugs jautāja dēlam:
„Kā ir, kad ir divas mammas?”
Gribēju dzirdēt, tāpēc pieliecos,
un mans dēls teica:
„Tas ir lieliski.
Ja viena no viņām ir slima,
tad vēl ir otra, kas var uztaisīt ēst.”
(Smiekli)
Tā nu mana geju vienlīdzības
aktivācijas poga bija nospiesta.
Gadiem ilgi kopā ar daudziem citiem
veidoju kampaņas geju tiesību aizstāvībai,
jo īpaši par tiesībām
apprecēt cilvēku, ko mīli.
Beigās mums tas izdevās.
2014. gadā, dienā, kad izmainīja likumu,
apprecēju savu sievu,
kuru patiešām ļoti mīlu.
(Aplausi)
Mēs to nedarījām klusām –
mēs salaulājāmies Londonā
uz Royal Festival Hall skatuves.
Tas bija lielisks pasākums.
Zāles ietilpība
ir divarpus tūkstoši cilvēku.
Ielūdzām 150 ģimenes locekļus
un draugus un publiski paziņojām,
ka katrs, kurš vēlas nākt un svinēt,
lai nāk un pievienojas.
Visi, kas gribēja,
varēja brīvi pievienoties.
Ieradās divarpus tūkstoši cilvēku.
(Aplausi)
Kādus vien variet iedomāties:
geji, heteroseksuāli, rabīni,
mūķenes, precēti ļaudis,
baltie un melnie – visa cilvēce bija klāt.
Atceros, stāvot uz skatuves,
domāju: „Cik fantastiski!
Darbs paveikts.
Mīlestība triumfē.
Likums ir izmainīts.”
Un es...
(Aplausi)
Un patiešām domāju,
ka aktivācijas dienas ir beigušās.
Tā nu katru gadu tajā zālē
rīkoju lielisku koncertu,
lai atzīmētu Starptautisko sieviešu dienu.
Sapulcinām pasaulē vienīgo
sieviešu orķestri,
atskaņojam aizmirstu vai nepamanītu
sieviešu sarakstīto brīnišķīgo mūziku.
Mums ir lieliskas diriģentes.
Marina Alsopa no Baltimoras diriģē,
Petula Klārka dzied,
un es lasu lekciju par sieviešu vēsturi.
Man patīk apkopot un stāstīt tālāk
iedvesmojošus pagātnes stāstus.
Pārāk bieži vēsture ir, kā es to saucu,
„Rašmora kalna modelis”.
Tā izskatās majestātiska,
bet sievietes nav iekļautas.
2015. gadā lasīju lekciju par sufražistēm.
Esmu pārliecināta,
ka zināt lieliskās sievietes,
kas tik smagi cīnījās
par britu sieviešu tiesībām vēlēt.
Viņu sauklis bija „Darbi, ne vārdi.”
Un viņām izdevās, jo sievietes tiešām
ieguva vēlēšanu tiesības 1928. gadā.
Tā nu stāstu par to un runājot apjaušu,
ka manis stāstītais nav vēstures lekcija
un ka darbs nebūt nav pabeigts.
Tā ir joma, kurā vēl tik daudz paveicams.
Piemēram, nekur pasaulē
sievietēm varas pozīcijās
nav līdzvērtīga pārstāvniecība.
Mazliet aplūkosim Londonas fondu biržas
Top 100 uzņēmumus 2016. gadā.
Top 100 uzņēmumi.
Cik no tiem vada sievietes?
Septiņus. Nu labi. Septiņus.
Tas droši vien ir normāli.
Līdz brīdim, kad saprotam, ka 17 no tiem
vada vīrieši vārdā Džons.
(Smiekli)
Šajā 100 uzņēmumu sarakstā
ir vairāk kompāniju, kuras vada Džoni
(Smiekli)
nekā sievietes.
Ir 14 uzņēmumi,
kurus vada vīrieši vārdā Deivs.
(Smiekli)
Esmu pārliecināta,
ka Deivi un Džoni strādā lieliski.
(Smiekli)
Kāpēc tas ir svarīgi?
Tas nepatīkamais stāsts
par dzimumu atalgojuma atšķirībām.
Nekur pasaulē sievietes
nepelna tikpat cik vīrieši.
Tas nekad nemainīsies,
ja vien vairāk sieviešu nebūs
pie teikšanas valdēs.
Ir kaudzēm likumu;
Vienlīdzīgas samaksas likums
Lielbritānijā tika pieņemts 1975. gadā,
tomēr joprojām ir daudzas sievietes,
kas no novembra sākuma līdz gada beigām,
salīdzinot ar saviem kolēģiem vīriešiem,
patiesībā strādā bez samaksas.
Pasaules Ekonomikas forums ir aprēķinājis,
ka sievietes saņems
līdzvērtīgu atalgojumu...
2133. gadā.
Urrā!
(Smiekli)
Tas ir briesmīgs skaitlis!
Un vēl kas,
dienā pirms manas uzrunas
Pasaules Ekonomikas forums to pārskatīja.
Tas ir labi, jo 2133. gads,
tas ir briesmīgi.
Ziniet, uz kādu viņi to pārrēķināja?
2186. gads.
(Smiekli)
Jā, vēl 53 gadi klāt.
Šādā sistēmā vienlīdzīga samaksa nebūs
līdz manu mazbērnu mazbērnu laikam.
Esmu pietiekami gaidījusi.
Pietiekami ilgi gaidījusi savā jomā.
2016. gadā kļuvu par pirmo sievieti,
kas vada televīzijas pārraidi
labākajā raidlaikā britu televīzijā.
Vai nav lieliski?
Brīnišķīgi, esmu sajūsmā.
Bet...
(Aplausi)
Bet 2016. gadā? Pirmā?
Televīzija darbojas jau 80 gadus.
(Smiekli)
Varbūt, ka televīzija nav tik svarīga,
bet tā tomēr parāda tendences.
2016. gadā ANO meklēja jaunu vēstnieci,
kas atspoguļotu sieviešu iespējas
un dzimumu līdztiesību.
Zināt, ko viņi izvēlējās?
Brīnumsievieti.
Jā, izvēlējās komiksu varoni.
(Smiekli)
Jo neviena sieviete to negribēja darīt.
Sieviešu pārstāvniecība
varas pozīcijās ir šokējoši zema.
Tā tas ir ASV kongresā
un pilnīgi noteikti britu parlamentā.
Parlamentā ievēlēto
vīriešu skaits 2015. gadā
pārsniedza visu to sieviešu skaitu,
kas jebkad ievēlētas parlamentā.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Tāpēc, ka, ja viņas nav pie galda,
Lielbritānijā burtiski pie galda,
palīdzot likumu izstrādē,
neesiet pārsteigti,
ja sieviešu viedoklis tiek aizmirsts.
Redzēt sievieti vadībā
ir lielisks piemērs jauniešiem.
2016. gadā par Lielbritānijas premjeri
otrreiz kļuva sieviete –
Terēze Meja nāca pie varas.
Tajā pašā dienā viņai radās izaicinājums –
paveikt vienu lietu.
Pirmajās 100 darba dienās izdarīt ko tādu,
kas uzlabotu britu sieviešu dzīvi.
Ko viņa izdarīja? Neko.
Neko.
Jo viņai ir pārāk daudz darba,
sakopjot puišu ievārītās ziepes.
Pat ja sieviete ir pie varas,
viņai arvien ir kas labāks darāms
nekā nepatīkamais
nevienlīdzības jautājums.
Es runāju par vienlīdzību,
it kā tā būtu svarīga. Vai tā ir?
Ātri paskatīsimies uz STEM nozarēm:
zinātne, tehnoloģijas,
inženierzinātnes un matemātika.
Diezgan svarīgas jomas
visos ikdienas dzīves aspektos.
Visbiezākie un labāk dokumentētie
„stikla griesti” pastāv
šajās nozarēs.
Ja nu zāles pret vēzi
vai globālās sasilšanas risinājums
ir kādas jaunas zinātnieces galvā,
bet viņa nevar izvirzīties?
Tā nu domāju par to visu
un sapratu, ka man jārīkojas –
darbi, ne vārdi.
Runāju ar savu brīnišķīgo draudzeni,
lielisko britu žurnālisti Ketrīnu Meijeri,
un mēs diezgan vieglprātīgi,
– man ir aizdomas,
ka bija iesaistīts vīns, –
(Smiekli)
nolēmām dibināt pilnīgi jaunu
politisko partiju.
Jo ir viena būtiska lieta,
sievietes un vīrieši pilnīgi vienlīdzīgi
ir pie vēlēšanu urnas.
Mums nebija ne jausmas, ko darām.
Nezinājām, cik sarežģīti
ir izveidot politisko partiju.
Domāju: „Nevar taču būt tik sarežģīti.
Vīrieši jau gadiem to dara.”
(Smiekli)
Tā nu mēs sākām ar nosaukumu
„Sieviešu vienlīdzības partija”.
Uzreiz cilvēki man jautāja:
„Kāpēc tu to tā nosauci?”
Teicu: „Nezinu.
Domāju, lai ir visiem skaidrs.”
(Smiekli)
Ziniet, negribēju,
lai tas, ko darām, būtu noslēpums.
(Smiekli)
Daži teica: „Tā nevar saukt partiju!
Pārāk feministiski.”
Oi! Briesmīgais vārds. Ai!
Nevaru pat pateikt jums,
cik reizes esmu dzirdējusi sakām:
„Neesmu feministe, bet...”
Vienmēr domāju, ja teikumā ir „bet”,
tad viss nav tik rožaini.
Tad man sāka jautāt smieklīgos jautājumus:
„Vai dedzināsiet krūšturus?”
Jā, jo tie, kā zināms,
ir no degoša materiāla.
(Smiekli)
Tāpēc visas sievietes ejot mirdz.
(Smiekli)
Neliela vēsturiska atkāpe:
sešdesmitajos neviena sieviete
krūšturus nededzināja.
Tas ir žurnālista izdomāts stāsts.
Paldies Dievam, kopš tiem laikiem
žurnālistika ir uzlabojusies.
(Smiekli)
Intervijā izklāstīju, ko darīsim,
un uzreiz sāka pienākt e-pasti.
Sākumā simtiem, pēc tam tūkstošiem,
no dažāda vecuma cilvēkiem,
no ļoti jauniem līdz sievietēm ap 90,
kā arī no brīnišķīgiem vīriešiem.
Cilvēki jautāja, vai var palīdzēt,
vai var apmeklēt mūsu mītni.
Mums nebija mītnes, mums nebija partijas.
Mums nebija nekā.
Mums bija tikai brīnišķīga
lielisku draugu grupa,
kas mēģina atbildēt uz e-pastiem
24 stundas diennaktī, arī pidžamā esot.
Mēs bijām aizņemtas.
Daudzām no mums bija darbs, bērni,
bet mēs sadalījām darbus,
kā sievietes to parasti dara.
Gandrīz uzreiz vienojāmies
par noteiktiem pamatnosacījumiem.
Pirmkārt, vēlējāmies būt
vienīgā partija pasaulē,
kuras mērķis būtu,
lai nebūtu vajadzības pēc tās.
Tā ir fantastiska ideja.
Gribējām būt vienīgā politiskā partija
bez īpaša politiskā virziena.
Gribējām atbalstītājus no labējiem,
kreisajiem, no mērenajiem,
no katras vecuma grupas.
Jo svarīgākais bija strādāt
pēc vienkārša plāna:
panāksim vienlīdzību ikvienā dzīves jomā
un, kad būsim to paveikušas,
iesim mājas darīt citus mazos darbiņus.
(Smiekli)
Gribējām izmainīt to,
kā politika tiek vadīta.
Nezinu, kā pie jums,
bet Lielbritānijā ir divas
lielās politiskās partijas.
Tās ir politikas dinozauri.
Un viena par otru tās runā
apkaunojoši un indīgi.
Esmu pārliecināta, ka pie jums
nenotiek tāda apsaukāšanās
(Smiekli)
un apmelošana.
Vai nebūtu lieliski,
ja kaut viens politiķis atzītu:
„Ziniet, manam oponentam taisnība.
Varbūt varam mēģināt strādāt kopā
un kaut ko paveikt?”
(Aplausi)
Iesaistīsim vairāk sieviešu politikā.
Iesaistīsim tūlīt,
esot vienīgā partija, kas piedāvā
bezmaksas bērnu aprūpi kandidātēm,
lai viņas var tikt ārā no mājas
un sākt kampaņu.
(Aplausi)
10 mēnešu laikā
visā Lielbritānijā mums bija
70 partijas nodaļu.
2016. gada maijā kandidējām vēlēšanās
Londonā, Skotijā un Velsā.
Londonas mēra vēlēšanās katrs divdesmitais
nobalsoja par mūsu kandidāti.
Kad vīriešu kandidāti ieraudzīja,
cik balsis piesaistījām,
šeku, reku,
viņi sāka runāt par dzimumu
līdztiesības jautājumu risināšanu.
(Aplausi)
Ziniet, kopš bērnu dienām
man solīja pārmaiņas.
Tām jau drīz jābūt,
kad vīrieši un sievietes
stāvēs plecu pie pleca.
Saņēmu tikai tukšus solījumus un vilšanos.
Biju pietiekami vīlusies,
lai dibinātu politisko partiju.
Lūk, mana jaunā šis dienas ideja,
mani pieci procenti.
Šī ir tiešām laba.
Patiesībā ar to vien nepietiek.
Ar līdztiesības partijas dibināšanu
vienā valstī nepietiek.
Mums nepieciešamas seismiskas pārmaiņas
globālās politikas ainavā.
Labākais mūsu izveidotajā modelī
ir tas, ka tas darbojas visur.
Tas strādātu Amerikā,
strādātu Austrālijā un Indijā.
Var teikt, esam radījušas ideālo recepti –
katrs to var pagatavot, un tā der visiem.
Mēs vēlamies ar to dalīties.
Ja gribat zināt, ko mēs izdarījām,
mēs ar to dalāmies.
Iedomājieties, ja mēs varētu mobilizēt
miljoniem sieviešu visā pasaulē,
lai pateiktu „Pietiek!”
tradicionālajām politikas cīņām.
Lai teiktu: „Pietiek strīdēties!
Paveiksim kaut ko!”
Mēs varētu burtiski izmainīt pasauli.
Un tieši to es gribu.
(Aplausi)
Gribu...
(Aplausi)
Gribu to mūsu meitām un dēliem.
Jo patiesībā vienlīdzība
nāk par labu visiem.
Tāpēc ļaudis, aktivēsimies!
Izmainīsim pasauli!
Zinu, ka to spējam, un tas ir jādara!
(Aplausi)