Hanss Roslings: Es jums uzdošu trīs jautājumus ar atbilžu variantiem. Izmantojiet šo ierīci! Atbildēšanai izmantojiet šo ierīci. Pirmais jautājums ir, kā mainījies dabas katastrofās bojāgājušo skaits gadā — kā tas mainījies pēdējā gadsimta laikā? Vai tas ir vairāk nekā divkāršojies vai pasaulē kopumā palicis apmēram tāds pats, vai arī samazinājies vairāk nekā uz pusi? Izvēlieties A, B vai C! Es redzu daudz atbilžu. Daudz ātrāk nekā universitātēs. Viņi ir tik lēni! Viņi tikai domā, domā un domā. Oo, ļoti, ļoti labi! Un dodamies pie nākamā jautājuma. Cik ilgi vidēji pasaulē 30 gadus vecas sievietes ir gājušas skolā: septiņus, piecus vai trīs gadus? A, B vai C? Lūdzu, atbildiet! Dodamies pie nākamā jautājuma. Pēdējos 20 gados — kā procentuāli ir mainījies to cilvēku skaits, kuri dzīvo galējā nabadzībā? Galēja nabadzība — nepietiek ēdiena vienai dienai. Vai tas ir teju divkāršojies, palicis daudzmaz tāds pats vai arī sarucis uz pusi? A, B vai C? Tagad atbildes. Lūk, dabas katastrofās bojāgājušo skaits pasaulē — tas redzams šajā grafikā — no 1900. līdz 2000. gadam. 1900. gadā dabas katastrofās bojā gāja ap pusmiljons cilvēku — plūdu, zemestrīču, vulkānu izvirdumu, vienalga kā, sausuma dēļ. Un kā tas ir mainījies? Gapminder jautāja Zviedrijas sabiedrībai. Viņi atbildēja šādi. Zviedru sabiedrība atbildēja šādi: 50% domāja, ka tas divkāršojies, 38% teica, ka tas palicis aptuveni tāds pats, 12% teica, ka tas sarucis uz pusi. Lūk, labākie katastrofu pētnieku dati. Skaits iet augšup un lejup, un tas nonāk līdz Otrajam pasaules karam. Pēc tam tas sāk kristies un turpina kristies, un tas ir samazinājies vairāk nekā uz pusi. Laikam ejot uz priekšu, pasaule ir kļuvusi daudz, daudz spējīgāka pasargāt cilvēkus [no katastrofām]. To zina tikai 12% zviedru. Es devos uz zoodārzu un pajautāju šimpanzēm. (Smiekli) (Aplausi) Redzat? Šimpanzes neskatās vakara ziņas. (Smiekli) Šimpanzes izvēlas uz dullo, tātad zviedri atbild sliktāk nekā uz dullo, bet kā tad gāja jums? Tie esat jūs. Jūs pārspēja šimpanzes! (Smiekli) Taču tikai par mata tiesu. Jūs bijāt trīsreiz labāki nekā zviedri, taču ar to nav gana. Nevajag sevi salīdzināt ar zviedriem, jābūt ambiciozākiem! Paskatīsimies uz nākamo atbildi: sievietes skolā. Kā redzat, vīrieši skolā iet astoņus gadus. Cik ilgi skolā iet sievietes? Mūsu aptaujātie zviedri atbildēja šādi. Tas jau pasaka priekšā, vai ne? Pareizā atbilde droši vien ir tā, kuru izvēlējās vismazāk zviedru, vai ne? (Smiekli) Paskatīsimies, paskatīsimies. Nu, tad aiziet! Jā, jā, jā, sievietes vīriešus ir gandrīz panākušas. Šādi atbild ASV sabiedrība, un te esat jūs. Te nu būs. Oi! Apsveicu, jūs esat divtik labi kā zviedri, taču man nevajag jums... Kā tad tā? Manuprāt, ikviens apzinās, ka ir valstis un ir vietas, kur meitenēm iet ļoti grūti. Viņas aptur, ja viņas iet uz skolu, un tas ir pretīgi. Taču lielākajā daļā pasaules, kur dzīvo vairums cilvēku, lielākajā daļā valstu meitenes mūsdienās iet skolā vairāk vai mazāk tikpat ilgi cik zēni. Tas nenozīmē, ka ir sasniegta dzimumu līdztiesība, nebūt ne. Viņas joprojām saskaras ar briesmīgiem ierobežojumiem, taču mūsdienās izglītība pasaulē ir pieejama. Mēs palaižam garām vairākumu. Savās atbildēs jūs pamatojaties uz sliktākajām vietām, un par tām jums ir taisnība, taču jūs palaižat garām vairākumu. Kā ir ar nabadzību? Ir ļoti skaidri redzams, ka nabadzība ir sarakusi teju uz pusi. Aptaujājot cilvēkus ASV, vien pieci procenti atbildēja pareizi. Un jūs? Ak, jūs gandrīz panācāt šimpanzes! (Smiekli) (Aplausi) Tik vien, vien daži cilvēki! (Aplausi) Tur jābūt kādai maldīgai iedomai. Bagātajās valstīs daudzi domā: „Ak, mēs nekad nespēsim izskaust galēju nabadzību.” Protams, viņi tā domā, jo nemaz nezina, kas ir noticis. Lai domātu par nākotni, pirmkārt, ir jāzina par tagadni. Šie jautājumi bija daži no pirmajiem mūsu vadītā Gapminder Foundation Nezināšanas projekta pilota fāzē. To pagājušajā gadā uzsāka mans priekšnieks un arī mans dēls Ūla Roslings. (Smiekli) Viņš ir līdzdibinātājs un direktors. Viņš gribēja... Ūla teica, ka cīņā ar graujošo nezināšanu mums jārīkojas sistemātiskāk. Jau pilota fāzē atklājās, ka ļoti liela sabiedrības daļa atbild sliktāk nekā uz dullo, tāpēc mums jāpadomā par maldīgiem uzskatiem, un viens no galvenajiem šādiem uzskatiem ir par ienākumu sadalījumu pasaulē. Skat — tāds tas bija 1975. gadā. Tas ir cilvēku skaits katrā ienākumu grupā, sākot no viena dolāra dienā... (Aplausi) Redziet, viens kupris bija te, ap vienu dolāru dienā, un vēl bija kupris te, kaut kur starp 10 un 100 dolāriem. Pasaule dalījās divās grupās. Tā bija kamieļa pasaule, kamieļa ar diviem kupriem, nabagajiem un bagātajiem, un pa vidu bija mazāk cilvēku. Taču, skat, kā tas ir mainījies: ejot uz priekšu, pasaules iedzīvotāju skaits pieaug un kupri sāk saplūst. Apakšējais kupris saplūst ar augšējo kupri, kamielis nomirst, un mums ir dromedāra pasaule ar tikai vienu kupri. Nabadzīgo procents ir samazinājies. Ir briesmīgi, ka joprojām tik daudzi dzīvo galējā nabadzībā. Mums joprojām ir šī te grupa, gandrīz miljards, taču ar to var tikt galā. Tagad izaicinājums ir saprast, kur atrodas vairākums, un tas ļoti skaidri parādās šajā jautājumā. Mēs jautājām, cik procenti no vienu gadu veciem bērniem pasaulē ir saņēmuši tās pamatvakcīnas pret masalām un citām lietām, kas mums jau ilgus gadus ir pieejamas. 20, 50 vai 80 procenti? Lūk, ko atbildēja cilvēki ASV un Zviedrijā. Paskatoties uz zviedru rezultātiem, jūs jau zināt, kura ir pareizā atbilde. (Smiekli) Kurš pie joda tajā valstī ir globālās veselības profesors? Nuja, es. Es tas esmu. (Smiekli) Tas ir ļoti grūti. Tas ir ļoti grūti. (Aplausi) Taču Ūla pieeja patiesi izmērīt, ko mēs zinām, nonāca pirmajās lappusēs. CNN publicēja šos rezultātus savā lapā, tur bija jautājumi, miljoniem cilvēku atbildēja, un tur bija ap 2000 komentāru. Šis bija viens no komentāriem: „Varu saderēt, ka neviens mediju pārstāvis šo testu nenokārtoja.” Tā nu Ūla teica: „Ņem šīs ierīces! Tevi ielūdz uz mediju konferencēm. Iedod tās viņiem un noskaidro, ko zina mediji.” Un, dāmas un kungi, pirmo reizi neformālie rezultāti no kādas ASV mediju konferences. Un nesen no Eiropas Savienības medijiem. (Smiekli) Redziet, vaina nav tajā, ka cilvēki nelasa un neklausās medijos. Problēma ir tajā, ka mediji paši nezina. Ko mēs darīsim lietas labā, Ūla? Vai tev ir kādas idejas? (Aplausi) Ūla Roslings: Jā, man ir ideja, taču, pirmkārt, man ļoti žēl, ka jūs pārspēja šimpanzes. Par laimi es spēšu jūs mierināt, parādot, kādēļ tā patiesībā nebija jūsu vaina. Tad es jūs apbruņošu ar pāris viltībām, lai nākotnē jūs pārspētu šimpanzes. To arī es būtībā darīšu. Bet vispirms aplūkosim, kādēļ esam tik nezinoši. Tas viss sākas šajā vietā. Tā ir Hudiksvāla — pilsēta Zviedrijas ziemeļos. Tā ir apkaime, kurā es uzaugu, un šai apkaimei raksturīga liela problēma. Patiesībā tā ir tā pati problēma, kas pastāv arī visās citās apkaimēs, arī tajās, kurās uzaugāt arī jūs. Tā nebija reprezentatīva. Tā sniedza man ļoti neobjektīvu skatījumu uz to, kāda ir dzīve šajā pasaulē. Šis tātad ir pirmais nezināšanas puzles fragments — mūsu personīgie uzskati. Mums visiem ir dažāda pieredze, ko veidojušas kopienas un satiktie cilvēki, papildus tam mēs sākam iet skolā, un rodas nākamā problēma. Man patīk skolas, taču skolotāji mēdz mācīt novecojušus pasaules uzskatus, jo viņi kaut ko apguva, kad paši gāja skolā, un nu viņi apraksta šo pasauli skolēniem, neko sliktu nedomādami. Un, protams, arī šīs iespiestās grāmatas mainīgajā pasaulē ir novecojušas. Mācību materiāli tik tiešām netiek regulāri atjaunoti, tāpēc mēs uz tam pievēršamies. Tātad — mums ir novecojuši fakti papildus mūsu personīgajiem uzskatiem. Un tad nāk ziņas. Lielisks žurnālists zina, kā izvēlēties sižetu, kas nonāks pirmajās lappusēs un kuru cilvēki lasīs, jo tas ir sensacionāls. Neparasti notikumi ir interesantāki, ne? Tie ir pārspīlēti — un jo īpaši notikumi, kas mūsos izraisa bailes. Piemēram, haizivs uzbrukums zviedram Zviedrijā nedēļām ilgi būs pirmajās lappusēs. No šiem trim greizajiem informācijas avotiem ir patiešām grūti izvairīties. Tie mūs savā ziņā bombardē un iesēj mūsu prātā daudz dīvainu ideju. Tam visam pa virsu nāk tas, kas padara mūs par cilvēkiem — mūsu intuīcija. Tā lieti noderēja evolūcijā. Tā mums palīdzēja vispārināt un ļoti, ļoti ātri nonākt pie secinājumiem. Tā palīdzēja mums pārspīlēt to, no kā baidījāmies. Mēs meklējam cēlonību tur, kur tās nav, un tad mums rodas pārliecības ilūzija, kurā mēs uzskatām, ka esam labākie šoferi, virs vidējā rādītāja. Uz šo jautājumu visi atbildēja: „Jā, es vadu mašīnu labāk.” Labi, tas noderēja evolūcijā, taču, ja runa ir par pasaules uzskatu, tieši šī iemesla dēļ tas ir ačgārns. Tendences, kas pieaug, īstenībā samazinās, un otrādi. Šajā gadījumā šimpanzes izmanto mūsu intuīciju pret mums, un tā no mūsu spēka kļūst par vājību. Tam vajadzēja būt mūsu spēkam, ne tā? Kā lai mēs atrisinām šādu problēmu? Vispirms mums tā ir jāizmēra un tad jāizārstē. To izmērot, mēs varam saprast, kāds ir nezināšanas modelis. Pērn mēs uzsākām pilotprojektu un nu esam diezgan droši, ka liela nezināšana sastopama visā pasaulē. Doma ir veikt šādus zināšanu mērījumus par visām globālās attīstības jomām jeb dimensijām — par klimatu, apdraudētajām sugām, cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību, enerģiju, finansēm. Visās šajās jomās ir fakti, un ir organizācijas, kas cenšas veicināt izpratni par šiem faktiem. Esmu sācis sazināties ar dažām no tām, piemēram, ar Pasaules Dabas Fondu, Amnesty International un UNICEF, un jautāt viņiem: „Kādi ir jūsu mīļākie fakti, ko, jūsuprāt, sabiedrība nezina?” Es savācu šos faktus — iedomājieties garu sarakstu ar, teiksim, 250 faktiem. Tad mēs aptaujājam sabiedrību, skatāmies, ar ko viņiem iet vissliktāk, un iegūstam īsāku sarakstu ar tik briesmīgiem rezultātiem kā daži no Hansa minētajiem piemēriem. Un nav nekādu problēmu atrast šādus šausmīgus rezultātus. Labi, īsais sarakstiņš. Ko mēs ar to iesāksim? Mēs to pārvēršam zināšanu sertifikātā, globālo zināšanu sertifikātā, ko varat izmantot, ja esat liela organizācija, skola, universitāte vai varbūt ziņu aģentūra, lai apliecinātu, ka esat globāli zinoši. Kas būtībā nozīmē, ka neņemat darbā cilvēkus, kuriem ir rezultāti kā šimpanzēm. To, protams, nevajadzētu darīt. Varbūt pēc 10 gadiem, ja šis projekts izdosies, jūs sēdēsiet intervijā un jums būs jāaizpilda globālo zināšanu tests. Nu mēs nonākam pie praktiskajām viltībām. Kā to paveikt? Viens veids, protams, ir sēdēt augšā pa naktīm un iemācīties visus faktus no galvas, lasot visus šos ziņojumus. Tas nekad nenotiks. Pat Hanss nedomā, ka tas varētu notikt. Cilvēkiem tam nav laika. Cilvēkiem patīk vieglākais ceļš, un, lūk, vieglākais ceļš. Mums mūsu intuīcija atkal jāpārvērš spēkā. Mums jāspēj vispārināt. Tāpēc es parādīšu pāris viltības, ar kurām nepareizos priekšstatus pārvērst zelta likumos. Sāksim ar pirmo nepareizo priekšstatu! Tas ir ļoti plaši izplatīts. Viss kļūst arvien sliktāk. Jūs esat to dzirdējuši. Jūs paši esat tā domājuši. Paraugieties uz to pretējā virzienā — lielākoties viss uzlabojas. Ja jums priekšā ir jautājums un jūs neesat drošs, miniet, ka „uzlabojas”, labi? Neizvēlieties vissliktāko! Tas palīdzēs mūsu testos gūt labākus rezultātus. (Aplausi) Tas bija pirmais. Ir bagātie un nabagie, un plaisa starp tiem palielinās, ir šaušalīga nevienlīdzība. Jā, pasaule ir nevienlīdzīga, taču dati liecina, ka kupris ir tikai viens. Ja neesat droši, izvēlieties „lielākā daļa cilvēku ir pa vidu”, labi? Tas palīdzēs atrast pareizo atbildi. Nākamais maldīgais uzskats ir, ka valstīm un cilvēkiem vispirms jābūt ļoti, ļoti bagātiem, lai notiktu sociālā attīstība, piemēram, meitenes ietu skolās un uzlabotos gatavība dabas katastrofām. Nē, nē, nē! Tā nav tiesa. Skat, tajā lielajā kuprī pa vidu meitenes jau iet skolā. Ja neesat droši, izvēlieties „lielākajai daļai tas jau ir” — elektrība, meitenes iet skolās un tamlīdzīgi. Tie ir tikai zelta likumi, tāpēc tie, protams, neattiecas uz visu, taču šādi jūs varat vispārināt. Aplūkosim pēdējo! Ja nu kas, — jā, šis ir labs, — haizivis ir bīstamas. Nē — nu, jā, taču... globālajā statistikā tās nav nemaz tik būtiskas, to es cenšos pateikt. Man patiesībā ir ļoti bail no haizivīm. Ieraugot jautājumu par to, no kā jums ir bail, — tās varētu būt zemestrīces, citas reliģijas, varbūt teroristi vai haizivis, jebkas, kas jūs biedē, — pieņemiet, ka jūs šo problēmu pārspīlēsiet. Tas ir zelta likums. Protams, ir arī lieliskas bīstamās lietas. Haizivis nogalina pavisam nedaudzus. Tā jums būtu jādomā. Izmantojot šos četrus zelta likumus, jūs droši vien atbildētu labāk par šimpanzēm, jo šimpanzes to neprot. Tās nespēj vispārināt šāda veida noteikumus. Cerams, mēs spēsim apgriezt jūsu pasauli kājām gaisā un pārspēt šimpanzes. (Aplausi) Tā ir sistemātiska pieeja. Jautājums ir, vai tas ir būtiski? Jā, ir būtiski izprast nabadzību, galēju nabadzību, kā ar to cīnīties un kā dabūt meitenes uz skolu. Saprotot, ka patiesībā tas izdodas, mēs to varam sākt izprast. Taču vai tas ir būtiski pārējiem, kuriem rūp šīs skalas bagāto gals? Es teiktu, jā, ārkārtīgi būtiski tā paša iemesla dēļ. Ja jums ir uz faktiem balstīts mūsdienu pasaules skatījums, jums varētu būt iespēja saprast, kas sagaidāms nākotnē. Atgriezīsimies pie šiem diviem kupriem 1975. gadā. Tad piedzimu es, un es izvēlējos Rietumus. Tās ir pašreizējās ES valstis un Ziemeļamerika. Paskatīsimies, kādi bagātības ziņā ir Rietumi salīdzinājumā ar pārējiem. Šie ir tie cilvēki, kuri var atļauties atvaļinājumā lidot uz ārzemēm. 1975. gadā vien 30 procenti no tiem dzīvoja ārpus ES un Ziemeļamerikas. Taču tas ir mainījies. Vispirms apskatīsim izmaiņas līdz šodienai, līdz 2014. gadam. Tagad attiecība ir puse uz pusi. No šodienas Rietumu valdīšana ir beigusies. Jauki. Kas tad notiks tālāk? Redzat lielo kupri? Redzējāt, kā tas pārvietojās? Es nedaudz paeksperimentēju. Es devos uz Starptautiskā Valūtas fonda mājaslapu. Viņiem ir nākamo piecu gadu prognozes IKP uz vienu iedzīvotāju. Es varu tās izmantot, lai dotos piecus gadus attālā nākotnē, pieņemot, ka ienākumu nevienlīdzība visās valstīs ir vienāda. Es to izdarīju, taču es izdarīju vēl ko. Es izmantoju šos piecus gadus ar tādu pašu tempu nākamajiem 20 gadiem — eksperimenta pēc, lai redzētu, kas varētu notikt. Dosimies nākotnē! 2020. gadā 57% ir citviet pasaulē dzīvojošie. 2025. gadā — 63%. 2030. gadā — 68%. 2035. gadā bagāto patērētāju tirgū Rietumi ir mazākumā. Šīs ir tikai nākotnes projekcijas IKP uz vienu cilvēku. 73% bagāto patērētāju dzīvos ārpus Ziemeļamerikas un Eiropas. Tāpēc, jā, manuprāt, uzņēmumiem ir vērts izmantot šo sertifikātu, lai tas būtu drošs, ka turpmāk pieņemtie lēmumi būs balstīti uz faktiem. Liels paldies. (Aplausi) Bruno Džusani: Hanss un Ūla Roslingi!