Ja nu mūsu augi
spētu sajust augsnes toksiskuma līmeni
un, mainot lapu krāsu, par to paziņot?
Ja nu šie augi paši arī varētu
šos toksīnus no augsnes izvadīt?
Un kā būtu, ja augi
paši sev audzētu iepakojumu
vai tos varētu novākt
tikai ar to īpašnieku patentētām mašīnām?
Kas notiek, ja bioloģijas dizainu
virza tiekšanās pēc masu produkcijas?
Kāda izskatītos šāda pasaule?
Mani sauc Enija, un es esmu dizainere
un pētniece MIT Media Lab,
kur esmu iesaistīta salīdzinoši jaunā
un unikālā grupā, ko sauc Design Fiction,
kas ir kaut kas starp zinātnisko
fantastiku un zinātnisko īstenību.
MIT man ir laimējies
strādāt kopā ar zinātniekiem
un pētīt jaunās tehnoloģijas
dažādās jomās,
kā piemēram, sintētiskajā neirobioloģijā,
mākslīgajā saprātā, mākslīgajā dzīvībā
un visā, kas ar tiem saistīts.
Mūsu augstskolā
ir tiešām spīdoši zinātnieki,
kas uzdod šādus jautājumus:
"Kā es varu uzlabot pasauli?"
Viens no jautājumiem, ko manai grupai
patīk uzdot: "Kas ir labāk?"
Kas ir labāk jums un man?
Baltādainai sievietei, gejam,
veterānam, bērnam ar protēzi?
Tehnoloģija nekad nav neitrāla.
Tā nosaka īstenību
un atspoguļo kontekstu.
Vai varat iedomāties, ko tas nozīmētu
darba un brīvā laika īpatsvaram,
ja jūs birojā sagaidītu kas šāds?
(Smiekli)
Es uzskatu, ka mākslinieku
un dizaineru loma
ir uzdot būtiskus jautājumus.
Māksla ir nākotnes saredzēšanas
un sajušanas veids,
un mūsdienās būt par dizaineri
ir aizraujoši,
jo kļūst pieejami tik daudzi jauni rīki.
Piemēram, sintētiskā bioloģija
tiecas uztvert bioloģiju
kā dizaina problēmu.
Un, ņemot vērā šo attīstību,
mana izpētes komanda jautā,
kādas lomas un atbildība
ir māksliniekam, dizainerim,
zinātniekam vai uzņēmējam.
Kāda ir sintētiskās bioloģijas,
gēnu inženierijas ietekme,
un kā tās veido mūsu uzskatus par to,
ko nozīmē būt cilvēkam?
Kā tas ietekmē sabiedrību un evolūciju,
un kādas šajā spēlē ir likmes?
Pašreiz savā personīgajā
spekulatīvās izpētes projektā
es spēlējos ar sintētisko bioloģiju,
bet ar visai emocionālu ievirzi.
Esmu aizrāvusies ar dizainu ožas jomā,
un šis projekts sākās ar šādu ideju:
kā būtu, ja varētu uzņemt
smaržas pašbildi jeb smaržpašbildi?
(Smiekli)
Kā būtu, ja varētu fiksēt
savu dabisko ķermeņa smaržu
un nosūtīt to savam sirdsdraugam?
Interesantā kārtā es uzgāju
šo 19. gadsimta austriešu tradīciju,
kur pāri aplidošanas procesā
deju laikā padusē turēja
iespiestu ābola daivu.
Kad vakars gāja uz beigām,
meitene deva iekārotajam puisim
šo šādi izmantoto augli,
un, ja jūtas bija abpusējas,
viņš to smirdošo ābolu kāri notiesāja.
(Smiekli)
Plaši zināms, ka Napoleons rakstīja
daudz mīlestības vēstuļu Žozefīnei,
bet, iespējams, viena no visspilgtākajām
ir šī īsā un steidzamā zīmīte:
„Mājās pēc trim dienām. Nemazgājies!”
(Smiekli)
Gan Napoleons, gan Žozefīne
dievināja vijolītes.
Žozefīne lietoja vijolīšu smaržas,
kāzu dienā ar tām rotājās,
un Napoleons viņai sūtīja vijolīšu pušķi
katru gadu abu jubilejā.
Kad Žozefīne nomira,
uz viņas kapa viņš iestādīja vijolītes,
un īsi pirms došanās trimdā
apmeklēja viņas kapa vietu,
noplūca dažas vijolītes,
ieslēdza tās medaljonā
un nēsāja līdz savai nāves dienai.
Tas man šķita tik aizkustinoši,
ka iedomājos, vai es varētu uzkonstruēt
vijolītes, kas smaržotu kā Žozefīne?
Kā būtu, ja mūžīgi mūžos,
kad vien jūs apmeklētu viņas kapu,
jūs varētu sasmaržot Žozefīni tieši tā,
kā tas tik ļoti patika Napoleonam?
Vai mēs varētu radīt
jaunus sērošanas veidus,
jaunus pieminēšanas rituālus?
Mēs taču ģenētiski veidojam kultūraugus,
kas nodrošina lielāku pelņu,
labāk iztur transportēšanu,
ilgāk stāv svaigi veikalu plauktos,
garšo saldi kā cukurs,
bet nepiesaista kaitēkļus,
dažreiz uz uzturvielu rēķina.
Vai varam izmantot šīs pašas tehnoloģijas
emocionāli juteklīgiem mērķiem?
Pašlaik savā laboratorijā
es pētu tādus jautājumus, kā piemēram,
kas liek cilvēkam smaržot kā cilvēkam.
Un tas izrādās ir diezgan sarežģīti.
Tādi faktori kā uzturs,
zāles un dzīvesveids
nosaka jūsu ķermeņa smaržu.
Un es uzzināju, ka sviedri
pārsvarā ir bez smaržas,
bet tās ir baktērijas un mikroorganismi,
kas nosaka jūsu smaržu,
noskaņojumu, identitāti
un daudz ko citu.
Pastāv dažādas molekulas, ko mēs izplatām,
bet uztveram tikai ar zemapziņu.
Tā nu es kataloģizēju un vācu
baktērijas no dažādām sava ķermeņa zonām.
Pēc sarunas ar zinātnieku mēs nospriedām,
ka, iespējams, precīzākais
Enijas novārījums
būtu 10 procenti atslēgas kaula,
30 procenti paduses,
40 procenti bikini zonas un tā tālāk,
un dažreiz es pētniekiem
no citām laboratorijām
ļauju paostīt savus smaržu paraugus.
Ir interesanti uzzināt, kā ķermeņa smaržu
uztver bez paša ķermeņa klātbūtnes.
Es esmu saņēmusi tādas atbildes
kā "smaržo pēc ziediem",
"pēc vistas gaļas",
"pēc kukurūzu pārslām",
"pēc ceptas liellopu maltās gaļas".
(Smiekli)
Tai pat laikā es audzēju
augus-kukaiņēdājus,
jo tie medījuma pievilināšanai
spēj izplatīt miesai līdzīgu smaržu.
Un es mēģinu izveidot
savstarpējas attiecības
starp savām baktērijām un šiem augiem.
Un, kā gadījās, kā ne,
es MIT bārā sastapu kādu zinātnieku,
kurš ir ķīmiķis, turklāt vēl augu ķīmiķis.
Es viņam izstāstīju par savu projektu,
un viņš teica: "Tas jau izklausās
pēc botānikas vientuļām sievietēm."
(Smiekli)
Nesatricināta es teicu: "Var jau būt."
Es izaicināju viņu šādi:
"Vai mēs varam uzkonstruēt augu,
kas sniedz man pretmīlu?"
Un nez kāpēc viņš atbildēja:
"Jā, kāpēc gan ne."
Tā nu mēs sākām ar to,
vai augs varētu tiekties pēc manis,
it kā es būtu saule.
Un tā nu mēs pētām augu mehānismus,
ko sauc par fototropismu,
kas augiem liek tiekties pret sauli,
izdalot tādus hormonus kā auksīnu,
kas izraisa šūnu pagarināšanos ēnas pusē.
Un pašlaik es veidoju lūpu pomādes,
kurām piejauktas vielas,
kas ļauj mijiedarboties ar augu,
izmantojot tā ķīmiskās īpašības.
Šī lūpu pomāde liks tam augt turp,
kur es to noskūpstu,
vai uzziedēt tur,
kur es noskūpstu tā pumpuru.
Un caur šiem projektiem
es uzdodu jautājumus –
kā mēs definējam dabu?
Kā mēs definējam dabu, ja spējam
inženieriski mainīt tās īpašības,
un kad mums tas būtu jādara?
Vai mums tas būtu jādara peļņas
vai noderīguma vārdā?
Vai varam to darīt
emocionālu mērķu vadīti?
Vai biotehnoloģisks veidojums var būt
tikpat aizkustinošs kā mūzika?
Kādi šķēršļi pastāv tam, lai zinātne
spētu veidot mūsu emocionālo ainavu?
Vispārzināma dizaina mantra ir,
ka forma seko funkcijai.
Atrodoties kaut kur starp zinātni,
dizainu un mākslu,
es bieži jautāju:
"Un ja nu fantāzija rosina īstenību?"
Kā izskatītos šāda izpētes laboratorija,
un kādus jautājumus mēs kopīgi uzdotu?
Mēs bieži raugāmies
uz tehnoloģiju kā atbildi,
bet es kā māksliniece un dizainere
mēdzu jautāt: "Bet kāds ir jautājums?"
Paldies.
(Aplausi)