(Arābiski) Lai miers ar jums!
Esiet sveicināti Dohā!
Es esmu atbildīgs
par pārtikas nodrošināšanu šajā valstī.
Tāds ir mans nākamo divu gadu uzdevums —
izveidot pilnīgu galveno plānu
un tad nākamo 10 gadu laikā to īstenot,
protams, ar daudzu citu cilvēku palīdzību.
Taču vispirms es pastāstīšu
kādu stāstu, savu stāstu,
stāstu par šo valsti, kurā mēs visi
patlaban atrodamies.
Protams, lielākajai daļai no jums
šodien jau ir bijušas trīs maltītes,
un visdrīzāk būs arī pēc šī pasākuma.
Tātad, kāda bija Katara 1940. gados?
Šeit dzīvoja aptuveni 11 000 cilvēku.
Nebija ūdens, nebija ne enerģijas,
ne naftas, ne mašīnu, nebija nekā.
Vairums šeit dzīvojošo mitinājās
vai nu piekrastes ciematos un zvejoja,
vai arī bija klejotāji, kas klaiņoja
pa apkārtni, meklējot ūdeni.
Nekā no šodien redzamā
greznuma tolaik nebija.
Nekas, kas līdzinātos pilsētām,
ko mūsdienās redzat Dohā, Dubajā,
Abu Dabi, Kuveitā vai Rijādā.
Nebija tā, ka viņi
nespētu attīstīt pilsētas.
Nebija resursu, lai tās attīstītu.
Redzams, ka arī paredzamais
dzīves ilgums bija īss.
Vairums cilvēku nomira vecumā ap 50.
Pievērsīsimies otrajai nodaļai:
naftas ērai.
1939. gads, kad tika atklāta nafta.
Tomēr to diemžēl nesāka
pilnībā komerciāli izmantot
līdz laikam pēc Otrā pasaules kara.
Ko tā paveica?
Tā izveidoja Kataras seju tādu,
kādu to redzat šodien.
Tā arī pamudināja visus
šos tuksnesī klejojošos cilvēkus,
kas meklēja ūdeni vai pārtiku,
rūpējās par saviem mājlopiem,
kļūt par pilsētniekiem.
Jums tas varētu šķist savādi,
tomēr manā ģimenē
cilvēkiem ir dažādi akcenti.
Mātes akcents
ir krietni citādāks nekā tēva,
lai arī mēs visi esam aptuveni 300 000
vienā valstī dzīvojošu cilvēku.
Pašlaik šajā valstī ir dzirdami
apmēram pieci, seši dažādi akcenti.
„Kā tā? Kā tas varēja notikt?” kāds vaicā.
Jo mēs dzīvojām izkaisīti.
Mēs nevarējām dzīvot blīvāk,
jo vienkārši nebija resursu.
Parādoties resursiem, teiksim, naftai,
mēs sākām veidot
visādas smalkas tehnoloģijas
un satuvināties,
jo mums vajadzēja dzīvot blīvāk.
Cilvēki sāka viens otru iepazīt.
Un mēs sapratām, ka mums
akcentu ziņā ir zināmas atšķirības.
Tāda nu ir otrā nodaļa: naftas ēra.
Paskatīsimies uz visu tagad!
Tāda ir vairumam no jums
zināmā Dohas panorāma.
Kāds tagad ir tās iedzīvotāju skaits?
1,7 miljoni cilvēku.
Mazāk nekā 60 gadu laikā.
Pēdējos piecus gadus
mūsu tautsaimniecības vidējā izaugsme
ir bijusi aptuveni 15 procenti.
Dzīvildze ir pieaugusi līdz 78 gadiem.
Ūdens patēriņš
palielinājies līdz 430 litriem.
Tas ir viens no lielākajiem visā pasaulē.
No tikpat kā pilnīga ūdens trūkuma
līdz milzīgam ūdens patēriņam,
lielākam nekā jebkurā citā valstī.
Nezinu, vai tā bija reakcija
uz ūdens trūkumu.
Kas ir tik interesants
manis nupat izklāstītajā stāstā?
Interesantākais ir tas,
ka pēdējos piecus gadus mēs ik gadu
turpinājām augt par 15 procentiem
bez ūdens.
Tas ir vēsturiski.
Tā nekad vēsturē nav noticis.
Pilsētas ūdens trūkuma dēļ
tiek pilnībā iznīcinātas.
Šajā reģionā tiek rakstīta vēsture.
Mēs būvējam ne tikai pilsētas,
bet pilsētas ar sapņiem un cilvēkiem,
kas vēlas būt zinātnieki un ārsti.
Radi jauku mājvietu, atved arhitektu,
uzprojektē man māju.
Šie cilvēki ir pārliecināti,
ka šī vieta ir apdzīvojama arī tad,
kad tā tāda nebija.
Protams, ar tehnoloģiju palīdzību.
Brazīlijā ik gadu nolīst
1 782 milimetru nokrišņu.
Katarā — 74 mm,
un mums ir šāds izaugsmes temps.
Jautājums ir, kā.
Kā mēs to spējām pārdzīvot?
Mums tikpat kā nav ūdens.
Pateicoties šai milzīgajai
mamuta izmēra ierīcei — atsāļotājam.
Galvenais faktors šeit ir enerģija.
Tā mainīja visu.
Tas ir tas, ko mēs sūknējam
ārā no zemes un tonnām dedzinām,
droši vien lielākā daļa no jums
to izmantoja, lai ierastos Dohā.
Tas ir mūsu ezers, ja varat to saskatīt.
Tā ir mūsu upe.
Pateicoties tam,
jūs varat lietot un baudīt ūdeni.
Tā ir pati labākā tehnoloģija,
kas šim reģionam varētu būt: atsāļošana.
Kādi ir riski?
Vai man ir daudz bažu?
Es teiktu, ka varbūt,
palūkojoties uz globālajiem faktiem,
jūs sapratīsiet, ka, protams,
man ir jāuztraucās.
Pieprasījums aug, iedzīvotāju skaits aug.
Tikai pirms pāris mēnešiem
iedzīvotāju skaits sasniedza 7 miljardus.
Un šiem septiņiem miljardiem
nepieciešama pārtika.
Ir prognozes, ka līdz 2050. gadam
mēs jau būsim deviņi miljardi.
Tā nu valstij, kurai nav ūdens,
ir jāuztraucas par to,
kas notiek aiz tās robežām.
Mainās arī ēšanas paradumi.
Sasniedzot augstāku
sociālekonomisko līmeni,
cilvēki maina arī savu uzturu.
Viņi sāk ēst vairāk gaļas
un tā tālāk un tā joprojām.
No otras puses, mums ir sarūkoša raža
klimata pārmaiņu un citu cēloņu dēļ.
Tā nu kādam ir patiešām jāsaprot,
kad sāksies krīze.
Tāda ir situācija Katarā,
tiem no jums, kas to nezina.
Mums ir ūdens krājumi tikai divām dienām.
Mēs importējam 90 procentus pārtikas
un kultivējam mazāk
nekā vienu procentu savas zemes.
Mūsu nedaudzie zemnieki
ir izstumti no savām lauksaimniecībām
atvērtās tirgus politikas, milzīgās
konkurences un citu faktoru rezultātā.
Tā ka mēs saskaramies arī ar risku.
Šie riski tiešā veidā ietekmē
šīs valsts ilgtspēju un nākotni.
Jautājums ir, vai pastāv risinājums.
Vai ir ilgtspējīgs risinājums?
Tāds patiesi ir.
Šis slaids apkopo tūkstošiem
tehnisku dokumentu lapu,
pie kā mēs esam strādājuši
pēdējos divus gadus.
Sāksim ar ūdeni.
Kā jau iepriekš stāstīju un kā zināt,
mums ir vajadzīga enerģija.
Ja mums vajadzēs enerģiju,
kāda veida enerģija tā būs?
Izsīkstošā enerģija? Degizrakteņi?
Vai varbūt mums vajadzētu
izmantot ko citu?
Vai, izmantojot cita veida enerģiju,
mums ir salīdzinoša priekšrocība?
Droši vien vairums no jums saprot,
ka ir gan — mums ir 300 saulainu dienu.
Mēs izmantosim šo atjaunīgo enerģiju,
lai iegūtu mums vajadzīgo ūdeni.
Mēs droši vien izmantosim
1 800 megavatu saules sistēmu enerģijas,
lai iegūtu 3,5 miljonus kubikmetru ūdens.
Tas ir daudz ūdens.
Šis ūdens nonāks pie zemniekiem,
un zemnieki varēs apūdeņot savus augus
un būs spējīgi nodrošināt
sabiedrību ar pārtiku.
Tomēr, lai uzturētu horizontālo līniju,
— jo šie ir projekti, šīs ir sistēmas,
ko mēs sniegsim, —
mums ir jāattīsta arī vertikālā līnija:
sistēmu pamats, augsta līmeņa izglītība,
pētniecība un attīstība,
nozares, tehnoloģijas,
lai radītu izmantojamas tehnoloģijas,
un visbeidzot tirgi.
To visu padara iespējamu un satur kopā
likumdošana, politika un regulējumi.
Bez tiem mēs nevaram paveikt neko.
Tas ir tas, ko mēs plānojam paveikt.
Cerams, ka divu gadu laikā
mēs būsim šo plānu pabeiguši
un sāksim tā īstenošanu.
Mūsu mērķis ir kļūt
par tūkstošgades pilsētu
kā daudzas citas tūkstošgades pilsētas:
Stambula, Roma, Londona,
Parīze, Damaska, Kaira.
Mums ir tikai 60 gadu,
tomēr mēs kā pilsēta vēlamies
dzīvot mūžam un dzīvot mierā.
Liels paldies.
(Aplausi)